STAŅISLAVS KUMPIŅŠ

Stanislavs_Kumpins«Viņš ir foršs», «Labs puisis», «Ar viņu patīkami strādāt» – tādas replikas dzirdētas no dažādiem ar būvniecību saistītiem cilvēkiem, kad tiek pieminēts SIA „Re&Re” projektu vadītāja Staņislava Kumpiņa vārds. Kopš 25. februāra viņš ir arī titula „Gada inženieris 2013” īpašnieks. Būvindustrijas ļaudis novērtēja viņa profesionalitāti, piešķirot Latvijas augstāko apbalvojumu nozarē – „Būvindustrijas gada balvu”.

Motivācijas vēstule, ko SIA „Re&Re” iesniedza konkursam „Būvindustrijas gada balva 2013”, piesakot Staņislavu Kumpiņu

Staņislavam piemīt lieliska īpašība – spēja analītiski un stratēģiski izvērtēt projektu kopumā, kā arī atsevišķus tā posmus. Viņš spēj saskatīt potenciālos riskus gan no pasūtītāja, gan izpildītāja puses, kas ļauj iegūt visām iesaistītajām pusēm vēlamo rezultātu maksimāli īsā laikā. Piemēram, Mihaila Čehova Krievu drāmas teātra būvniecības laikā viņš bieži pieņēma patstāvīgus un kardinālus lēmumus, kas ļāva būvniecību pabeigt noteiktajos termiņos un augstā kvalitātē.

Staņislavam piemīt izcilas komunikācijas spējas un nesalaužams optimisms. Viņš ir savaldīgs, nosvērts un izturēts biznesa vidē, kas ļauj daudz veiksmīgāk risināt problēmsituācijas. Staņislavs pastāvīgi uzņemas atbildību gan par paša pieņemtiem lēmumiem, gan par savas projekta komandas darbību.

Staņislavs ir labs darbaudzinātājs un komandas vadītājs ar augstu intelekta līmeni – viņš ņem savā komandā uzņēmuma jaunos darbiniekus, uzticas viņiem un iegulda pūles viņu izaugsmes veicināšanā, tādējādi pamazām veidojot uzņēmuma jauno inženieru paaudzi. Staņislavs spēj saskatīt komandas spēlētāju spēcīgākās īpašības un attiecīgi sadalīt pienākumus maksimāli efektīvam rezultātam.

Staņislavs ir mērķtiecīgs un pozitīvi ambiciozs ar spēju aptvert liela mēroga projektus, tāpēc viņš iesaistās arvien atbildīgāku lēmumu pieņemšanā. Staņislavam piemīt unikāla spēja un erudīcija, sadarbojoties ar projektētājiem, projekta gaitā piedāvāt savus tehnoloģiskos risinājumus dažādos problēmjautājumos, kas sabalansē gan projekta ekonomiskos faktorus, gan lietderību un atbilstību situācijai.

Patlaban Staņislavs būvē Valsts ieņēmumu dienesta administratīvo kompleksu Talejas ielā 1, Rīgā.

Kā tavs sportiskais futbolista gars izpaužas būvlaukumā?

Sportā, lai sasniegtu virsotnes vai uzvarētu, bieži ir jāizspiež no sevis maksimums, lai vēlāk nevajadzētu sev pārmest, analizējot sasniegto rezultātu. Pateicoties sportam, es to apzinos un ļoti labi saprotu. Protams, cenšos to pašu darīt, arī strādājot ar man uzticētajiem projektiem. Dabiski, vienkāršāk ir strādāt vienam, jo tad rezultāts ir atkarīgs tikai no paša, bet būvniecība – tas ir komandas darbs!

Strādāt labā komandā, protams, ir vieglāk (smaida). Ja darbu apjoms ir tik liels, daudz atkarīgs no komandas. Ļoti svarīgi, lai katrs strādātu par 100 procentiem. Protams, ja desmit cilvēki strādā labi, bet viens slikti, visu labo rezultātu, ko sasniedz desmit cilvēki, viens var pagriezt par 180 grādiem. Tā nu dažkārt jāpārdzīvo par kolēģiem – izdarīs vai ne, jāatgādina par uzdevumiem, jāpārbauda. Mūsu profesijā darbs notiek tikai komandā. Protams, liela nozīme ir vadītājam, bet rezultāts ir atkarīgs no visiem. Piemēram, kad noslēgts līgums, viens no pielikumiem ir tāme, un tāmētājs ir viens no komandas cilvēkiem, pat neskatoties uz to, ka nākotnē, strādājot ar konkrēto projektu, viņš var pat vispār nepiedalīties procesā, taču, ja viņš rupji kļūdās, cieš visi un sasniegt labu rezultātu ir gandrīz neiespējami. Ja, piemēram, darbu vadītājs pieņem kļūdainu lēmumu, nākotnē var rasties finansiāli zaudējumi, ciest kvalitāte. Ja kļūdu konstatē, kad visi darbi pabeigti, lai pārtaisītu, ir nepieciešami lieli resursu ieguldījumi. Taču, ja man kā projektu vadītājam līdz sīkumam būs jāpārbauda viss, ko dara tāmētājs, darbu vadītāja palīgs, darbu vadītājs, man nebūs laika darīt savu darbu. Līdz pat šai dienai man ar komandu ir veicies. Pateicoties tam, līdz šim būvējamajos projektos rezultāts apmierinājis gan uzņēmumu, gan pasūtītāju, gan projektētājus. Ceru, ka fortūna nenovērsīsies no manis.

Vai par būvlaukumu arī mēdz teikt kā futbolā, ka bumba ir laukuma tajā pusē?

Tādu teicienu dažreiz lieto. Ir projekti, kuros «spēlē» vienota komanda, taču ir arī tādi, kur projekta dalībnieki cenšas to bumbu novirzīt, atdot «svešai» komandai, noņemt no sevis atbildību pat tad, kad tas ir acīmredzams viņu jautājums. Šajos gadījumos pusēm pieņemams rezultāts vai nu nav sasniedzams, vai tiek sasniegts, apgrūtinot darbu visiem iesaistītam dalībniekiem.

Ļoti svarīgi ir projekta beigās novērtēt savas komandas spēlētājus. Ir būtiski to izdarīt ne tikai finansiāli, bet arī morāli. Pirms daudziem gadiem, kad strādāju par darba vadītāja palīgu, kādā mūsu galvaspilsētai svarīgajā objektā nodošanas akta parakstīšanas dienā projekta vadītājs teica paldies ikvienam, jo katrs bija ieguldījis tik daudz darba, cik spēja. Viņš teica: «Paldies jums, jo, tikai pateicoties jūsu katra ieguldītajam darbam, mēs šodien varam nodot objektu ekspluatācijā!»

Kas tevi motivē? Tas, ka pamanīs vai ka pateiks paldies?

Man svarīgi, lai veidojas pozitīvs viedoklis/vērtējums par padarīto, par rezultātu, par sevi. Tajā motivācijā ko pats sev sameklēšu, tie argumenti būs iekļauti. Svarīgi, kāds būs sabiedrības un mūsu jomas speciālistu viedoklis.

Tev ir svarīgi, lai tevi novērtē kā speciālistu?

Man liekas, ka tas ikvienam ir ļoti svarīgi.

Ko pēdējā laikā esi darījis ar vislielāko aizrautību?

Ar lielu azartu spēlēju futbolu. Laukumā viss notiek zibenīgi, gandrīz automātiski, pieņemtie lēmumi ir atkarīgi no tā, kā esi pastrādājis treniņos. Šis objekts, kur pašlaik strādāju, prasa daudz vairāk enerģijas nekā iepriekšējie. Ļoti sarežģīts. Katrs objekts ir maza dzīve. Sports ir vienīgais veids, kā sevi uzlādēt, un iespēja atslēgties no ikdienišķiem jautājumiem… Bez aizrautības ir ļoti grūti sasniegt pieņemamu rezultātu. Katru nedēļu ir jāmeklē motivācija, morāli sevi jānoskaņo, pretējā gadījumā darbs, ko mēs darām, «noēdīs» tevi.

Futbolu joprojām spēlē?

Vakaros un brīvdienās. Dažkārt uz treniņiem vai uz spēlēm nevaru tikt tāpēc, ka jāstrādā daudz vairāk nekā astoņas stundas darba dienā un arī ar ģimeni gribas pavadīt vairāk laika.

Kā tu skaties uz tiem, kuri saka, ka nav laika, un saņem atbildi: tu nepareizi plāno savu laiku, tu atļauj sev nozagt laiku?

Katra situācija ir jāanalizē atsevišķi. Cenšos sevi kontrolēt un plānot savu laiku un zinu, kā to pareizi darīt. Pirms „Re&Re” strādāju darbavietā, kur vienlaikus uzticēja piecus projektus un bija jāpilda darbu vadītāja, sagādnieka, projektu vadītāja funkcijas. Bieži nācās dzirdēt, ka neprotu plānot savu laiku (smaida), kad ieminējos, ka nevaru visu kvalitatīvi izdarīt. Ir skaidrs, ka ir robeža, aiz kuras, lai labi izdarītu savu darbu, ir jāstrādā vairāk par 100%. Ilgi tā nevar turpināties. Tas noved pie negatīva rezultāta. Tad jau darba devējs varētu paņemt vienu projektu vadītāju un atdot viņam visus kompānijas objektus. Tā nenotiek.

Desmit objektos vienlaikus nevar būt…

Tieši tā. Ja plāns ir uztaisīt kaut ko, neskatoties uz kvalitāti, budžetu vai termiņiem, tad varbūt arī var to visu kaut kā saplānot, izdarīt ar mazākiem resursiem, bet rezultāts nebūs labs.

Ja atnāk praktikants vai tikko augstskolu beidzis jaunietis, kam iesaki pievērst uzmanību?

Svarīgākais, lai viņam acis spīd, lai gribas «grauzt zemi». Ja tāda vēlme ir, tad cilvēks var sasniegt noteiktu līmeni. Kad pirmoreiz ierados būvlaukumā, man šķita, ka neko nezinu, ka visi pārējie visu zina. Pastrādāju vairākus mēnešus un sapratu, ka tie cilvēki, kas ir kopā ar mani, zina pat mazāk nekā es. Bet tā bija teorija. Celtniecībā ļoti svarīga ir prakse. Un vēl svarīgas ir attiecības starp cilvēkiem, lai tu spēj atrast katrā situācijā īstos vārdus. Tas ir tas, ko lekcijās nestāsta un celtniecības mācību grāmatās neraksta.

Kurš ir bijis tavas dzīves labākais gads, kas tevi kaut kādā veidā ietekmējis?

Uzskatu, ka katrs nodzīvotais gads ir ļoti svarīgs, ka katra diena var ietekmēt tavu dzīvi. Dzīvē bijuši vairāki nozīmīgi mirkļi: kad sapratu, ko savā dzīvē gribu sasniegt, kad iestājos augstskolā, kad pabeidzu universitāti, kad nodevām Rīgas Krievu teātri, kad iepazinos ar sievu, kad piedzima meita. Tie bija svarīgākie mirkli.

Vai bērnība ir ietekmējusi to, kāds esi patlaban?

Jā. Cilvēki no perifērijas, no rajoniem ir vairāk sagatavoti dzīvei, jo viņiem visu laiku jācīnās, jāpierāda. Viņiem motivācija ir lielāka nekā tiem, kuriem bērnībā viss ir bijis, kuriem varbūt vecāki daudz varējuši palīdzēt, tāpēc bijis vieglāk veidot karjeru. Tādiem ir cita sajūta, nākotne lielākajai daļai nodrošināta. Cilvēkiem no perifērijas vairāk jāpierāda sevi.

Kas tevi visvairāk iedvesmo?

Domas par nākotni, izvirzītie mērķi.

Tu zini, ko darīsi tuvākajā nākotnē, kā attīstīsies?

Jā, man ir plāns. Bez plāna nevaru nodzīvot nevienu dienu, bez tā mērķa, ko gribu sasniegt. Pakāpeniski, maziem soļiem, bet eju.

Kādreiz esi domājies, kā būtu, ja būtu rīkojies citādi, ja būtu izdarījis citu izvēli?

Mēs katru dienu izdarām kaut kādas izvēles, ejam pa kādu ceļu, izvēlamies virzienu. Eksistē viedoklis, ka mūsu dzīve debesīs jau sen ir saplānota.

Tu tam tici?

Man liekas, ka tā tomēr nav. Mēs katrs pats izdarām izvēles. Kad dzīvē ir jāpieņem svarīgi lēmumi, izvēlēties palīdz sirds. Man bieži bijušas situācijas, kad prāts saka: jāiet pa šo ceļu, bet iekšēji nejūtu komfortu, šķiet, ka kaut kas nav pareizi, jāizvēlas cits ceļš. Pagaidām mans ceļš nav bijis tas sliktākais (smejas), ceru uz pozitīvu turpinājumu.

Tas nozīmē, ka tava teorija apstiprina teicienu «Ko prāts uzceļ, to jūtas nojauc»?

Pirms dažiem gadiem man tika izteikti vairāki labi piedāvājumi, es biju soli no tā, lai izvēlētos citu darbu, citu kompāniju, profesiju. Prāts teica: jā, taču iekšējās sajūtas iebilda.

Būvniecību izvēlējies apzināti?

Pēc devītās klases sāku mācīties arodskolā. Biju izvēlējies ar vilcieniem saistītu profesiju. Varbūt joprojām remontētu vilcienus vai strādātu „Latvijas Dzelzceļā”. Trešajā kursā radās iespēja mācīties vēl vienu gadu un iegūt vidējo izglītību. Tad jau biju sapratis, ka esmu izvēlējies nepareizu profesiju, tāpēc jādara tas, ko vēl spēju. Nokārtoju eksāmenus, ieguvu vidējo izglītību, iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, kaut gan sākumā bija domas gan par jurista darbu un Policijas akadēmiju, gan par ekonomiku. Tolaik šīs profesijas bija populāras, un bija skaidrs, ka darba visiem tāpat nepietiks. Tā prātodams, staigāju pa ielām un redzēju, kādā stāvoklī ir ēkas. Sapratu, ka tās gaida pārmaiņas.

Tā ir laime katru dienu iet uz darbu, kas patīk. Taču arī ar būvniecību bija saistīts risks?

Jā, tas bija risks. Esmu no Daugavpils. 1999. gadā RTU Daugavpils filiālē iestājāmies septiņi cilvēki, taču grupā bija jābūt ap 30. Diemžēl Daugavpils studenti negribēja kļūt par celtniekiem, lai gan ņēma visus. Rīgā bija diezgan liels konkurss – 4,5–5 cilvēki uz vietu.

Cik bieži jāriskē, lai saprastu, ko vēlies?

To laikam neviens nepateiks. Tas no daudz kā atkarīgs. Viens faktors ir tavas zināšanas un vēlme, otrs – svarīgi atrasties pareizajā vietā pareizajā laikā pat tad, ja esi ekstraprofesionālis. Lai tevi pamanītu, būtiska tomēr ir pareizā vieta.

Daudzi uzņēmēji tāpēc dodas pie astrologiem. Vai tu ietu?

Nesen domāju par šo jautājumu, jo bija jāpieņem svarīgs lēmums. Tas nav tik vienkārši. Dažreiz gribas, lai kāds palīdz izvēlēties. Ne jau katru dienu tas būtu interesanti.

Kā tu tiec līdz lēmumam – skaiti plusus un mīnusus?

Pieņemot svarīgus lēmumus, dažreiz arī tā ir bijis. Taču pie lēmuma nonāku pats. Galvā vairākas dienas veidojas kopsavilkums. Neko nezīmēju. Galvenais, lai izvēle iekšēji ir pieņemama, lai jūtos komfortabli, lai ir sajūta, ka lēmums ir pareizs. Būvlaukumā, protams, lēmumi ir jāpieņem ātri un ar galvu (smaida).

Tu bieži esi dusmīgs?

Bieži. Tāda profesija. Bet cenšos dusmas kontrolēt. Nedrīkst tām ļauties. Dažkārt dusmojos uz sevi, ka neesmu kaut ko izdarījis, esmu atlicis. Tad sāku analizēt, kāpēc neesmu izdarījis.

Gandarījumu sajūti tikai pēc tam, kad objekts sācis dzīvot savu dzīvi, vai jau tā tapšanas gaitā?

Prieks ir arī objekta tapšanas laikā, bet vislabākā sajūta ir tad, kad līdz objekta nodošanai palikuši divi trīs mēneši un tu redzi, ka pagūsi laikā, ka kvalitāte ir laba un visi uzdevumi izpildīti. Pasūtītājs un projektētāji ir apmierināti. Tas ir labākais brīdis. Reiz gāju garām tūristu grupai, kurai gids stāstīja par Krievu teātri, un man bija prieks, ka runā par objektu, kuru mēs esam būvējuši.

Tikai siers peļu slazdā esot par brīvu. Ar ko jāmaksā projektu vadītājam?

Nav tā, ka vari braukt mājās jau piecos vai sešos un nedomāt par nākamo dienu. Visu laiku galvā rosās domas par objektu. Tur, kur strādā daudz cilvēku, katram ir savas intereses, un visu laiku notiek tāda kā cīņa. Protams, neviens nav atcēlis Ņūtona enerģijas nezūdamības likumu. Ja tu paņēmi kaut ko ne tā, jāatdod. Rodas strīdi, ir stress. Tas arī atņem spēku.

Ar kādu degvielu tu sevi uzpildi?

Deviņdesmit astoto (smejas). Palīdz domas par nākotni, jauni mērķi. Man vēl gribas mācīties, iegūt vēl vienu nopietnu diplomu. Ir dažādas interesantas ieceres.

Vai ir svarīgi, ka tev uzticas?

Tas ir ļoti svarīgi. Tas paātrina visus procesus. Saskaņošana, pat sīkumos, paņem ļoti daudz laika. Jāuzticas, bet arī jākontrolē. Uzdevumiem jau no paša sākuma jābūt reāliem un izpildāmiem.

Ir brīvs vakars. Kam tu dotu priekšroku: interesantai grāmatai vai ballītei ar draugiem?

Interesantai grāmatai. Man patīk mācīties, apgūt kaut ko jaunu.

Ja gadās nopietns strīds, ko dari, lai no tā atietu?

Mēģinu atrast izeju. Esmu pārbaudījis – ne sports, ne kas cits nepalīdz. Ja ir baigais strīds, cenšos to atrisināt. Dažreiz jāpaiet kādam laikam, un emocijas pašas no sevis norimst.

Bez kā būvinženieris nav nekāds būvinženieris?

Nedomāju, ka būvinženieris kaut kā atšķiras no citu profesiju pārstāvjiem. Pirmām kārtām jābūt 100% motivācijai. Interesei, priekam par to, ko dari. Nopelnītā nauda arī ir svarīgs faktors, bet ne galvenais. Jāizdara apsolītais.

Tev labāk patīk lauku romantika vai pilsētas kņada?

Man patīk lielas pilsētas, lielas ēkas. Apgaismoti debesskrāpji, skaista arhitektūra.

Kādas dāvanas tu gribētu saņemt gadumijā?

Pats varu nopirkt sev gandrīz jebkādu dāvanu, tāpēc no citiem vislabākās dāvanas ir tās, kas raisa labas emocijas.

 

Mārīte Šperberga

2013.gada 24.septembrī