ROMĀNS AUNIŅŠ

Būvinženieris, Būvindustrijas lielās balvas ieguvējs kategorijā Mūža ieguldījums būvindustrijā, Latvijas Būvinženieru savienības valdes loceklis Romans Auniņš ir atsaucīgs, zinošs, precīzs un noteikts, ko var apliecināt tūkstoši sertificēto būvnieku, bet pēdējā laikā darbs Latvijas Būvinženieru savienības Būvniecības speciālistu sertifikācijas institūcijā viņam atgādinot žonglēšanu. Juristu dēļ.

Virzība

Pirmais, kas svarīgi būvniecībā, ir sistēma. Ja nav precīzu noteikumu, standartu, nevar gaidīt rezultātu. Vispirms ir jānosaka kvalitāte, tad var būvēt. Tāpēc arī vajadzīga būvniecības speciālistu sertifikācija. Tā ir mana atbildība un mans mērogs. Ja es būtu ministrs, man būtu cita atbildība, plašāka. Ikviens domā savā mērogā, un ārpus tā nav ko domāt.

Jau gandrīz sešdesmit gadi aizritējuši nozarē. Rīgas Būvniecības tehnikumu beidzu 1956. gadā. Tolaik tehnikums vēl nebija pārvācies no Valdemāra ielas uz Gaiziņa ielu. Tā paša gada rudenī mani iesauca armijā, kad pārnācu, 1959. gada rudenī, iestājos Rīgas Politehniskā institūta vakara nodaļā. Tēvs bija miris 1942. gadā, māte viena nevarēja atbalstīt, un vajadzēja domāt, ko ēst, kur dzīvot. Grūti, ja pats nepelni. 1966. gadā pēc institūta mani paņēma darbā Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldes tehniskajā daļā. Pēc dažiem mēnešiem pārgāju uz būvniecību, jo pārvaldei bija liela saimniecība – jāuztur depo, apakšstacijas, tika būvētas dzīvojamās mājas. Labi, ka sākumā bija nelieli objekti, varēju piešaut roku. Rakstīju darbu tāmes, atskaites par izpildītajiem darbiem. Nācās kontrolēt kvalitāti, izlietotos līdzekļus. Pirmais lielais darbs nāca pēc ugunsgrēka Frīdriha ielas depo, vēl cara laikā būvētā ēkā. Tās jumts bija siltināts ar presētu kūdru. Kaut kas sagāja uz īso, jumts sāka degt, bet kūdras plātnes nevarēja tik viegli nodzēst. Ugunsdzēsēji salēja, aizbrauca, bet kāda dzirkstele palika, un pēc laika dega atkal. Tad nolēma taisīt dzelzsbetona pārsegumu uz jauniem balstiem, ko man uzticēja projektēt. Depo, kādreiz tas bija trešais, Maskavas rajonā stāv joprojām. Tad nāca trolejbusu depo pilnīgi tukšā vietā Jelgavas ielā, kur iepriekš bija dārziņi. Vadīju Kapitālās celtniecības nodaļu, kas organizēja projektēšanu un būvniecību. Sākām ar to, ka uzskalojām pusotru metru biezā slānī smiltis, lai būve nebūtu ūdenī, bija jānojauc mājas, kas atradās apkārt. Depo izdevās moderns, ar automātiskajām transporta mazgāšanas iekārtām.

Tad nāca piedāvājums no Komunālās saimniecības ministrijas, kurai bija pakļauta arī Tramvaju un trolejbusu pārvalde, pāriet uz Darba zinātniskās organizācijas nodaļu. Šajā laikā sāka ieviest skaitļošanas tehniku. Pils ielā, netālu no Doma laukuma, būvējām skaitļošanas centru. Bija sarežģīti – iekārtām vajadzēja tīru gaisu, skaitļošanas tehnika izmantoja lielas lentes, kas ātri nodila, ja bija putekļi. Iekārtas, arī grīdas pasūtīja Maskavā. Pēc tehnikas braucu ar portfeli, kurā varēja ielikt piecas balzama pudeles. Vienā kabinetā atstāju portfeli, tad gāju uz citiem kabinetiem pēc parakstiem. Kad atnācu atpakaļ, portfelis jau gulēja tukšs.

Pēc kāda laika skaitļošanas centra būvētāji – Remontu un celtniecības tresta vadība – aicināja pie sevis par nodaļas vadītāju. Visā lielajā Padomju Savienībā tas bija oficiālās atturības laiks. Darbā svinībās nedrīkstēja lietot alkoholu. Kad trestā pārvalžu, nodaļu vadītāji svinēja, uz pudeles bija drēbes lelle uzlikta virsū. Neviens nevarēja nofotografēt, ka pudeles uz galda. Mazliet naivi, bet tā darījām. Trestā valdīja krieviska gaisotne, vulgāra, kantorī pa visu koridoru skanēja «mātes» vārdi, kur nu vēl objektos. Nostrādāju trīs gadus. Nepatika ne lamāties, ne klausīties, bet nācās apgūt leksiku. Pārvades, kā vienmēr, nepildīja plānus, mēs no tresta gājām reidos pa objektiem. Reiz aizeju, veči sēž – dažreiz ar pudeli, dažreiz bez tās. Aizrādu. Apmetu līkumu pa citiem objektiem, atnāku atpakaļ – joprojām sēž. Tad gan pateicu «mātes» vārdos. Šie ceļas kājās – vajadzējis uzreiz tā teikt, tovarišč načaļņik (biedri priekšniek).Trestā bija stundu likme, vīri varēja staipīt gumiju, zēla pierakstīšana, lai to kompensētu. Jaunajās būvēs bija cits ritms, nāca pasūtītie materiāli, paneļi, tur nevarēja slinkot. Tolaik pelnīju 170 rubļu mēnesī, it kā pieklājīgi, jo inženiera alga sākās no 120, tomēr par maz, turklāt neko nevarēja dabūt bez blata. Ar sievu, arī inženieri, audzinot meitu un dēlu, knapi varējām savilkt galus kopā. Ar sievu iepazināmies institūtā, viņa strādāja Lauku projektā.

Tāpēc 1985. gadā ar prieku pieņēmu piedāvājumu strādāt par galveno inženieri, priekšnieka vietnieku Jūrmalas Komunālprojektā. Tur bija liela nodaļa – 100 cilvēku. Ieguvu pieredzi projektu organizēšanā, līgumu slēgšanā. Nostrādāju tur līdz Atmodai. 1991. gada beigās Jūrmalas izpildkomitejā boļševiku vietā nāca Atmodas cilvēki, man piedāvāja būvinspekcijas priekšnieka vietu. Inspektori bija arī padomju laikā, viņi izdeva būvatļaujas, pieņēma būves ekspluatācija, bet tagad no Jūrmalas Arhitektūras un celtniecības pārvaldes tika nodalīta jauna, neatkarīga institūcija. Izstrādājām apbūves noteikumus, ņemot par paraugu Latvijas pirmās brīvvalsts laika nosacījumus.

Uz Jūrmalu braucu ar vilcienu no Ķengaraga, kur dzīvoju, – ar vienu braucienu tieši uz darbu. Gada biļeti varēja nopirkt par 12 rubļiem. Būvinspekcijā sagaidīju savus sešdesmit. Sāku domāt, ka vajadzētu pārcelties uz dzīvi Jūrmalā. Izdevās lēti nopirkt iesāktu māju Bigauņciemā. Māja bija būvēta, kā teikt, «uz zaķa» – pamati sekli, būve sēdās, parādījās plaisa. Nācās atrakt pamatus un stiprināt tos ar metāla sijām. Saulē sāka deformēties viļņotais mīkstais materiāls uz jumta. Nācās pastiprināt sijas, lai varētu uzlikt kārtīgu skārda jumtu. Tad nāca kārta siltināšanai. Darījām pakāpeniski, jo trūka naudas. Daudz paveicu pats, dažreiz ņēmu palīgā strādniekus. Šajā mājā dzīvojam joprojām.

Latviešiem ir tradīcija būvēt kapitāli. Jūrmalā redzēju, kādas mājas blieza augšā jaunie bagātnieki – ar kolonnām, balkoniem. Kāds izlēcējs gribēja māju kāpās, tāpēc dabūja pašvaldības lēmumu, ka var lietot daļu kāpas. Jūrmalā būvinspektoriem joprojām ir grūti, tikai daļa deputātu cīnās un mēģina ieviest kārtību.

Biju laimīgs, kad Latvijas Būvinženieru savienība aicināja par izpilddirektoru. Pēc 12 gadiem būvinspekcijā gribējās ko mierīgāku. Beigās izrādījās, ka te nemaz nav tik mierīgi. Tas saistīts ar darbu Latvijas Būvinženieru savienības Būvniecības speciālistu sertifikācijas institūcijā, kur kļuvu par galvenā administratora vietnieku, kvalitātes sistēmas vadītāju. Būvniecības likums reglamentē sertificējamās jomas: inženierizpēte, arhitektūra, projektēšana, darba vadīšana, būvuzraudzība, būvekspertīze. Latvijas Būvinženieru savienība ir vienīgā Latvijā, kas sertificē būvinženierus – ēku, ceļu un tiltu speciālistus. Elektriķiem ir savi sertificētāji, arhitektiem, apkures inženieriem, melioratoriem – savi… Mēs sertificējam arī būvju tehnisko apsekošanu, darbu veikšanas projektu izstrādi, projektu vadīšanu, būvprojektu ekonomisko tāmju sastādīšanu, ko valsts nenosaka kā obligāti sertificējamu, bet šādi sertifikāti dod papildu pārliecību.

Žonglēšana

Tātad sākumā gāja mierīgi, pārbaudījām kompetences – kam atbilst, kam neatbilst. Bet pēc Maxima ēkas sabrukšanas tika pastiprināti normatīvi. Tas ir labi, bet vienlaikus ārkārtīgi spēcīgu ietekmi ieguva juristi. Ekonomikas ministrijā, Būvniecības valsts kontroles birojā, būvvaldēs tagad sēž juristi, kuri gatavo visus lēmumus un ikvienu sev negatīvu lēmumu patlaban katrs var apstrīdēt. Rezultātā mēs Latvijas Būvinženieru savienībā vairāk ņemamies ar protestiem pret mūsu lēmumiem, nevis runājam par lietu.

Visbiežāk būvnieka kompetenci lūdz pārbaudīt pasūtītāji, kuriem šķiet, ka kaut kas notiek slikti. 90 procentos gadījumu, īpaši privātajās lietās, izrādās, ka viss ir kārtībā. Protams, prasām paskaidrojumu no cilvēka, par kuru ir sūdzība; sūdzību izskatīšanas komisijā abas puses izsaka viedokli, bet lielākajā daļā gadījumu pārkāpums ir nebūtisks. Vienubrīd Rīgas būvvalde rakstīja par ikvienu sīkumu un tērēja laiku. Būvniecības valsts kontroles birojs rīkojas profesionālāk. Ja viņi sūdzas, tad ir pamats. Tomēr tikai retā gadījumā būvinženiera sertifikāts tiek anulēts vai tā darbība apturēta. Maxima gadījums bija pēdējais, kad tika apturēta sertifikāta darbība. Mēs taču esam profesionāla organizācija, neesam Temīda, kurai jāsoda. Pats pēc dabas esmu labsirdīgs, vienmēr aizstāvu būvniekus. Skaidrs, ja inženieris ir izdarījis nopietnu pārkāpumu, viņam nevar uzticēt projekta izstrādi, darbu vadīšanu vai uzraudzību. Ja nav upuru, ja nav zaudējumu, izsakām brīdinājumu vai nosakām uzraudzību – vienu gadu sekojam inženierim, lai viņš objektā vai projektēšanā nepieļauj fēlerus.

Ir mums te viens brīdinājums projektētājam uzrakstīts uz 19 lappusēm, jo būvniecības laikā būvniekiem un pasūtītājiem radās šaubas, vai viņa projektētā būve turēsies stabili – tur nebija horizontālās atsaites stūru nostiprināšanai un tamlīdzīgi. Pēc pasūtītāja lūguma, LLU profesore aprēķināja, ka neturēsies. Pamatojoties uz šo atzinumu, pieņēmām lēmumu par sertifikāta darbības apturēšanu. Izrādījās, ka profesorei nav sertifikāta. Mācīšanai taču nevajag sertifikātu! Viņa nestrādā būvē, bet brīdinātais uzskata, ka šāds slēdziens neesot ņemams par pilnu, un Ekonomikas ministrija, lai nebūtu jāiet uz tiesu, visu laiku atceļ mūsu lēmumu, jo tai ir bēdīga pieredze pēc Maxima traģēdijas, kad tika skaidrots, kā tā ēka izgājusi ekspertīzi, bez kuras būvvalde nedod atļauju būvēt. Izrādījās, eksperts bija uz vienas lapas bez kādas analīzes uzrakstījis, ka projekts atbilst normām, un parakstījies, pat nenorādot datumu. Anulējām sertifikātus gan ekspertam, gan būvinženierim Sergetam. Viņi apstrīdēja. Ar Sergetu cīniņš turpinās, bet attiecībā uz ekspertu tiesa atzina, ka sertifikāts noņemts nepamatoti. Ja sertifikāts ir apturēts, cilvēks nevar strādāt profesijā, tātad viņš nenopelna. Ja tiesa nolemj, ka sertifikāts apturēts neatbilstoši, neiegūto peļņu var piedzīt no ministrijas, un tas viņus biedē.

Agrāk mūsu atzinumi bija uz vienas divām lappusēm. Būvniekam ir praktisks skatījums. Konstatēja to, kas pārkāpts, un miers. Tagad mums jālej ūdens, jo juristam ir cits skatījums, viņš var jautājumu pagriezt jebkurā virzienā. Ministru kabineta noteikumi par sertifikāciju patlaban ir stiepjami, un visa tā ņemšanās nogurdina, tāpēc nolēmu, ka darbošos Latvijas Būvinženieru savienības valdē, bet ar šo murgu vairs ne. Brīdinājums vispār neuzliek nekādu pienākumu, vienīgi rosina būt uzmanīgākam, bet brīdinātie protestē, un mēs te ņemamies ar juristu no rīta līdz vakaram. Nav kā padomju laikā, kad pulksten piecos varēji iet mājās, pa ceļam ieiet grāmatnīcā, varbūt vēl kaut kur un par darbu nedomāt. Patlaban gan samazinu slodzi, ceturtdienās, piektdienās neeju uz darbu, no mājām atbildu uz e-pastiem. Ja vakarā paredzēts spēlēt tenisu, beidzu darbu piecos, bet tā vienmēr strādāju ilgāk. Kad jāskata piecas sešas sertifikācijas lietas vienlaikus, kā žonglierim jāgriež šķīvji riņķī un jāskrien no viena pie otra.

Labi varu redzēt, kur ir kļūda, kur nejaušība. Neviens jau speciāli nepārkāpj noteikumus, ātrumā kaut kas notiek vai arī apstākļi spiež. Tikko bijām neapmierināti par izrakņātajām Rīgas ielām – jāiet gar ielas malu, nebija kārtīgi norobežots transports. Bet darbu vadītājs dara to, ko firma liek. Saprotams, ka viņi nevarēja ideāli izdarīt, īpaši šaurajā Valdemāra ielā. Protams, daudzi vēlas to pasūtījumu dabūt, daudzi zaudētāji sūdzas Iepirkumu uzraudzības birojā, un process velkas mēnešiem, bet darbus nevar uzsākt. Padomju laikā, ja priekšnieks teica un izdeva pavēli, visiem mute bija ciet, neviens nevarēja sūdzēties vai pārtiesāt. Nezinu, kas labāk – demokrātija vai autoritārs vadības stils. Ar vienu lēmuma pieņēmēju vienmēr ies ātrāk uz priekšu. Padomju laikā, ja vajadzēja pildīt plānu, bija stils pavēlēt, uzsist kulaku uz galda, pateikt stiprāku vārdu. Ja tad nestrādāja, «stiepa» uz partijas komiteju. Pats nebiju partijā, tāpēc nevarēju tikt par priekšnieku, bet nekas.

Sistēma

ES direktīvā par fizisko personu sertifikāciju noteikts, ka kompetences pārbaudei jābūt neatkarīgai, profesionālai un neietekmējamai. Sertifikācijas vadītājs izstrādā sistēmu, rokasgrāmatu, kurā visas procedūras aprakstītas. Plašākā skatījumā kvalitāte ir galaprodukts, kas apmierina pasūtītāju. Patlaban kvalitāte, palīdzot tiem pašiem juristiem, līgumā ir smalki jāapraksta. Ja līgumā nav detalizētas prasības, neticu, ka kāda būvfirma no savas puses centīsies izmantot tos labākos materiālus. Galvenais ir zemākā cena, tas nozīmē lētākus materiālus, vienkāršākas tehnoloģijas, zemākās darba algas. Vispār jau valsts institūcijas ir piešāvušas roku strikti atrunāt kvalitāti, skaidri nosaukt standartus, izpildītājs nekur nevar dēties. Tomēr bieži būvnieks daudz noklusē – zinot, ka būvē būs problēma, kuru pasūtītājs nav uztvēris, viņš uzvar ar zemāko cenu un vēlāk izliekas, ka pēkšņi uzpeld problēma, par ko pasūtītājam jāmaksā papildu. Latvijas Būvinženieru savienībā ir arī Ētikas komisija, ir izteikti brīdinājumi par pārkāpumiem, kas nav tieši saistīti ar būvniecības vai projektēšanas procesu. Patlaban ir viena lieta, KNAB atsūtīja, – sertificēts speciālists, strādājot iestādē, kurā ir iepirkuma komisijā, lobējis firmu, ar kuru bijis saistīts.

Likumi jāuzlabo. Liela problēma, ka noteikts: būvspeciālistiem ar vidējo speciālo izglītību, ja viņi neiegūst augstāko izglītību, atļauts praktizēt tikai līdz 2020. gada beigām. Kāpēc tā vajadzēja nolemt? Ja cilvēks 20 gadu kvalitatīvi strādājis ar tehnikuma izglītību, ja tagad viņam ir piecdesmit, vai viņš ies augstskolā kopā ar puikām? Patlaban tiek spriests, ka šis nosacījums jāatceļ. Otrs vecajiem bukiem sāpīgais punkts – kopš 2015. gada darbojas Būvniecības informācijas sistēma, bet daudzi ar datoriem ir uz jūs, arī intereses mācīties nav. Vieni aizgāja, citi strādā, bet kāds parakstās viņu vietā. Trūkst speciālistu. Latvijā bija 6600 sertificētu būvnieku, palikusi puse. Ikvienu no viņiem esmu sastapis. Vairs nedarbojos eksāmenu komisijā, tomēr arī visi jaunie tika redzēti. Esam apzinājuši studentus RTU, LLU un Rīgas Celtniecības koledžā un piedāvājuši noorganizēt praksi vai sameklēt darbavietas. Organizējam seminārus.

Vienmēr cenšos dot padomu, izskaidrot arī tad, ja neprasa, bet redzu, ka vajadzētu. Būvnieks nevar paļauties tikai uz savu patikšanu vai nepatikšanu. Vienmēr saku, ka būvuzraudzības žurnāls jāaizpilda detalizēti – ja uzradīsies problēma, būs svarīgs ikviens sīkums. Daudzi diemžēl uzskata, ka nav jātērē laiks papīriem.

Grūti jau atzīt, ka esmu spītīgs, bet, ja kāds saka, ka viņam taisnība, tā ir jāpierāda. Ir bijušas reizes, ka man mēle pasprūk. Cenšos noturēties. Skatos uz cilvēku un redzu, ka viņš ir nulle, tomēr tā nedrīkst teikt. Labāk apstājos, ja jūtu, ka dialogs pāriet strīdā.

Darbaspējas man ir iedzimtas. Bērnībā brīvā pavadā skraidīju un ņēmos. Ilgi spēlēju volejbolu, bet kļuva arvien grūtāk lēkt, lai varētu gremdēt, jo neesmu gara auguma. Joprojām spēlēju tenisu. No rītiem, ja vien neesmu aizgulējies, vingroju. Arī māja mūžīgi prasa darbu, nevar stundām sēdēt dīkā. Neko kaitīgu neēdu, sieva pārzina visus produktus, gaļu viņa nepērk lielveikalā. Svētkos iedzeru savu konjaciņu. Tomēr ikvienam ir jāzina savs laiks, astoņdesmit gadi taču. Pamazām viss samazinās. Nekādi lielie darbi vai ceļojumi vairs nav prātā. Ceļojis esmu, pavasarī biju Dienvidkorejā, Japānā. Nav viegli to lielo gabalu pārlidot. Esmu bijis Ķīnā, Taizemē, Eiropa ir izbraukāta. Vienmēr skatos, kā citur būvē. Apbrīnoju, kā Vācijā tik mazā gabalā dabū iekšā tehniku, lai neaizņemtu ielu. Un kādas tehnoloģijas izmanto! Tehnika tagad spēj celt milzīgu svaru. Torņu celtņus vairs neredz.

Atceros, kā 1958. gadā, pēc otrā kursa tehnikumā, biju praksē pie mātes brālēna, arī būvnieka. Šis vīrs rosināja manī interesi par būvniecību, sakot, ka būvnieks vienmēr būs vajadzīgs. Būvējām Ainažos psihiatrisko slimnīcu. Ķieģeļus nesa uz muguras tādos koka krāģīšos, apmetēji, nosvīduši slapji, meta javu uz sienas. Viņiem labi maksāja, tie vīri strādāja tikai vasarā, jo ziemā caurvējš. Ar ķerru pa dēļiem pieveda materiālus… Būvēs roku darbs būs vienmēr, vienmēr vajadzēs uzstādīt, pieskrūvēt. Kaut arī mūsdienās betona javu atved jau gatavu un pievada pa cauruli, tāpat ir jāpin armatūras stiegras.

Protu visus darbus, mums tehnikumā mācīja mūrēšanu, galdniecību. Būvniecība ir pamatlieta, bet interesē arī vēsture, patīk lasīt biogrāfijas, lasu par tehniku, juridiskiem jautājumiem. Būvfizika, kad studēju, bija pavisam neattīstīta. Tolaik neviens nesiltināja mājas, tagad ir svarīgi zināt par siltuma padevi, ventilēšanu. Mainās visas konstrukcijas. Ja kas nezināms, Google var atrast visu. Arī mazdēlam, viņš studē pēdējā kursā par ēku būvinženieri, saku, lai vairāk tramda pasniedzējus, jo tāpēc jau viņi ir, lai atbildētu uz jautājumiem, un skatās Google. Mazdēlam abi vectēvi ir būvnieki, tēvs – būvinženieris. Man ir četri mazbērni. Viņi ļoti priecājās, ka es saņēmu Būvindustrijas lielo balvu. O, vectēvam balva! Arī es esmu priecīgs, kaut gan sākumā nejutos tik svarīgas lietas izdarījis. Bet, ja padomā – tūlīt būs 60 gadu būvniecībā. Ir darīts, ir rezultāti, un ir patīkami, ja citi uzskata, ka esmu pelnījis balvu.

Andris Pētersons

Publicēts žurnāla “Būvinženieris” Nr.59