PĒTERIS BLŪMS

Veco māju vārdotājs

Arhitekta Pētera Blūma biroja Konventsdarba telpas senā Vecrīgas namā veido autentiski dzīvu ietvaru restaurācijas meistara pieredzei, kas pārsteidz gan nozares profesionāļus, gan seno māju iemītniekus. Par izcilo veikumu paaudžu mantojuma saglabāšanā Pēterim Blūmam piešķirta Būvindustrijas lielā balva kā Gada arhitektam.

Ko jums nozīmē profesionālās balvas un kolēģu atzinība?

Es to uzskatu par svarīgu. Manā darbības jomā nav runa tikai par vecām mājām, bet par vēsturiskās vides sajūtas saglabāšanu, izpratni, domāšanas veidu un adaptāciju mūsdienās. Ļoti ilgi profesionālajā vidē starp arhitektiem un būvniekiem restauratorus daudz neņēma vērā – ak, ko tie tur ar tām vecajām būdām krāmējas! Tagad situācija ir mainījusies. Viens no aspektiem – atjaunoto ēku vides īpatsvars būtiski pieaug. Atšķirībā no padomju laika vēsturiskas ēkas un elementi mūsu vidē iegūst nesalīdzināmi lielāku un labā nozīmē smagāku jēgu, jo tie vairs nav veci, pelēki grausti, bet patiesas vērtības, kurās var ieiet, ko var izjust un novērtēt. Sajūta, ka tevi novērtē kā šā procesa dalībnieku, ir svarīga jebkurā vecumā, bet jo īpaši tad, kad vairs nav gluži spēka gadi un nezini, cik ilgi vēl aktīvi strādāsi. Novērtējums ir motivējošs un kļūst par platformu turpmākajam laikam, jo uz to var atsaukties. Cik tas ir populāri sabiedrībā, man grūti spriest.

Vai jūtaties vientuļš ar savu mērķi atjaunot un apdzīvot senās ēkas? Kā savu pieredzi nododat jaunajai paaudzei?

Nē, tagad vairs neesmu vientuļš. Tas bija 80.–90. gados. Tagad esmu pietiekami populārs. To rāda ne tikai projekti, cilvēki uz ielas mani sveicina. Mazvērtības komplekss mani nemāc. Mans birojs nav liels, bet te strādā trīs jauni arhitekti. Es daudz lasu lekcijas. Pēdējos divos gados daļa lekciju ir pārsteidzoši labi apmeklētas par tēmām, kas veltītas skaidrojumiem: kā saprast vecas mājas, kā tām pietuvoties, ko ar tām darīt, kā iemācīties sarunāties ar ēku un veidot dialogu, kā no dažādām pazīmēm izprast vecu ēku?

Lasu lekcijas par to, kā nesačakarēt vecu māju autentiskumu. Viena lieta ir pašam to saprast un profesionāli izstāstīt kolēģiem, pavisam cita – spēt to izstāstīt cilvēkiem, kuru ikdiena ir tālu no arhitektūras un būvniecības terminoloģijas un pasaules. Man jārēķinās, ka jābūt slieksnim, no kura cilvēks var sākt domāt tādā kategorijā, kā es domāju ikdienā. Tas ir līdzīgi, kā stāstīt par Vecrīgas restaurāciju 5. klases bērniem. Tas ir ļoti pamācoši un interesanti, bet arī ārkārtīgi grūti. Tieši runājot ar bērniem, esmu mācījies to darīt tā, lai cilvēki mani saprastu.

Pagājušajā gadā Lietuvā mani uzaicināja veikt ekspertīzi koka māju saglabāšanai, un tika izsludināts mans priekšlasījums. Neesmu tur neko darījis, bet uz lekciju atnāca 50 cilvēku. Citā valstī tas ir ļoti labs rādītājs, un 70% bija jauni cilvēki. Manas lekcijas Kalnciema kvartālā, Daugavpilī, Cēsīs un citur pārsvarā klausījušies jauni cilvēki. 85–90% no viņiem ir saistība ar senu māju atjaunošanu vai arī viņi tādās dzīvo.

Jūs par senām ēkām runājat kā par dzīvām būtnēm. Kā veidojat dialogu un sadarbību ar vecu māju?

Man ir diezgan grūti to paskaidrot, bet es patiešām izjūtu senas ēkas līdzīgi tam, kā citi cilvēki spēj uztvert dzīvo būtņu emocijas. Ieejot vecā mājā, es fiziski izjūtu un redzu, vai tai ir nodarīts pāri. Māja to pastāsta ar dažādām zīmēm, var just, vai tā smird vai smaržo, vai tā ir vēdināta, vai cilvēki par to rūpējušies. Ja māja ar labvēlību ir atjaunota, var just, kā tā uzplaukst un kļūst laimīga, nododot šo sajūtu atpakaļ cilvēkiem. Ja māju atjauno savstarpēji veselīgā, priecīgā, abpusēju gandarījumu sniedzošā procesā, to var redzēt pēc daudziem sīkumiem. Ja cilvēki mājā kaut ko dara ar prieku, viņi redz tam mērķi un jēgu. Visu mūžu esmu ar to nodarbojies, un līdzīga pieredze būtu kolēģiem Ilmāram Dirveikam vai Jurim Zviedrānam. Mēs tiešām protam ar mājām runāt.

No kā veidojas mājas enerģija un dzīvīgums?

Tas nāk no harmoniskām attiecībās. Ja cilvēks nonācis attiecībās ar vecu māju, ar viņu runājot var just, kādu fonu viņa esībā tas radījis – pozitīvu vai negatīvu. Kad ar cilvēku izveidojas dialogs par viņa veco māju, sadarbība ir pozitīva. Tā veidojas no cilvēka, materiālu, telpas, mājas kopuma enerģijas. Ja nav materialitātes, no kuras cilvēks tiek enerģētiski uzlādēts, tā ķīmija neveidojas. Kurā brīdī notiek šī brīnumainā saskaņas sinhronizācija, to īsti nevar saprast, jo reizēm cilvēki pieķeras šķietami smieklīgām lietām. Esmu bijis daudzviet un daudz redzējis, un cilvēkiem vajag pavisam maz, lai rastos sajūsma.

Pozitīvā uzlādētība ar laiku izveidojas kā profesionālās intuīcijas, darba dramaturģijas un attiecību sastāvdaļa. Ja tev iekšā nav spēka un pārliecības, ka no tā vecā grausta kaut ko var iztaisīt, tad ko lai dara tie cilvēki, kuri neredz ar tavām acīm? Es spēju iedarbināt savu intuīciju un vizionārās spējas, lai iztēlotos. Esmu skatījies vecas skices un bildes, mani kolēģi strādā, un vienā brīdī, kad esam līdz kaut kam nonākuši, saprotam – jā, ir! Tad tas darbojas.

Spilgts piemērs bija Ludzas sinagoga. Par interjeriem sākumā īsti nebija sapratnes, jo tur valdīja postaža. Jau tīrījām nost papīrus no brīnišķīgās koka velves, un vienā brīdī es izstāstīju savu sajūtu, kolēģi uztaisīja bildi, un es sapratu – būs! Momentā jūt, ka ir trāpīts. Tas pavelk līdzi tādu enerģiju un emociju kopumu, kas ļauj daudz skaidrāk virzīties uz pēkšņi aptverto mērķi. Tā ir kā vadzvaigzne, tu saproti, ko darīt ar pārējām lietām, jo esi ieraudzījis virsotni – tās debesis. Tad viss nostājas savās vietās un ir harmonija.

Tie ir skaistākie brīži, kad atnāk atklāsme. Dobeles pilsdrupu kapelas projektu gatavojot, vajadzēja izveidot jumtu palikušajai mūra daļai. Mocījāmies – kā to lai pārsedz, ja nevar uzlikt normālu jumtu? Pēkšņi ejot, kad var diezgan labi domāt, radās asociācija ar sagšu. Kad uzskicēju un turpinājām to ritināt, izveidojās kas pilnīgi citāds. Tas nav jumts, bet formā izpausta attieksme pret šo ēku – maigi uzsegta seģene.

Vai mūsdienu arhitektūra un būvniecība Latvijā ir radījusi ko tādu, par ko cilvēki pēc simt gadiem runās ar tādu pašu cieņu, kā jūs tagad runājat par senām ēkām?

Domāju, ka noteikti. Jā! Ir ēkas ar vērtību, kas mani patiešām ļoti dziļi uzrunā, kur es redzu atbildes uz jautājumiem par harmoniju, arhitektūras formu un valodas atbilstību mūsdienu funkcionālajai būtībai. Vienā no pirmajām vietām es liktu Latvijas Bankas filiāli Daugavgrīvas ielā – ļoti cēla ēka, drīzāk atgādina svētvietu, nevis vienkāršu netīras naudas glabāšanas vietu. Es atzīstu – man nepatīk Nacionālās bibliotēkas ēka no ārpuses, toties iekštelpas mani tiešām sajūsmina.

Pēc dalības Gada balvas arhitektūrā žūrijā viens no secinājumiem ir šāds: labākās ēkas, izņemot vienu, radušās kā simbioze starp vēsturisko un jauno arhitektūru tieši saskaņas un pārmantojamības filozofijā. Viens no tādiem objektiem ir vecais VEF korpuss Ūnijas ielā, kas saglabāts no ārpuses un pārveidots iekšpusē. Tā funkcionalitāte un iespējas attīstībai izmantotas eleganti gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Mani sajūsmināja Liepājas valsts 1. ģimnāzija. Brīnišķīgs darbs! Neliels, bet izcils darbiņš – bērnu laukums LabirintsVecrīgā. Pirmā bezdelīga pilnīgi citādai attieksmei pret bērniem un svētvietām, kas veidots ar dziļu vieglumu. Stradiņa slimnīcas jaunais korpuss mani nesajūsmina no ārpuses, bet iekštelpa ir ļoti spēcīga.

Es varēju būt par tēvu un vectēvu pārējiem žūrijas dalībniekiem, un jauni cilvēki arhitektūrā meklē mazliet citādas lietas. Tomēr attieksme pret vēsturiskajiem objektiem viņiem ir ļoti pozitīva, visam kritiski objektīvs vērtējums. Jaunie redz to, ko es nesaskatu aiz savām profesionālā kretīnisma brillēm. Viņi man to parādīja. Dažādu paaudžu darbs kopā ir ļoti produktīvs.

Kāpēc ir svarīgi saglabāt senās ēkas?

Īstu pērļu nemaz nav tik daudz, arī Rīgā, ko uzskatām par ļoti skaistu pilsētu. Neesmu sajūsmā par jūgendstilu, bet ir cita lieta – tā ir daļa no mūsu identitātes. Lielākā daļa cilvēku pieņem pirms viņiem radīto arhitektūru kā savu identitāti. Viņi nemaz nemēģina to analizēt, viņi tajā vienkārši dzīvo.

Ja Rīgā nebūtu tik daudz saglabātas vēsturiskās vides, tik daudz sajūtu un vērtīgas apbūves, cilvēki šurp nebrauktu. Rīga nav tā spožākā starp citām Eiropas vecpilsētām, tomēr te ir ļoti blīvs sajūtu kopums. Starptautiskā ievērība, ka esam kaut kas īpašs, nav veltīta nemaz tik daudziem tūrisma galamērķiem. To rada mērķtiecīgs, smags, reizēm nepateicīgs kultūrvēsturiskās atbildības veidošanas process. Tas rada attieksmi pret pasauli kopumā, iedibina kodu, kā pret mantojumu jāizturas. Tā ir nevis «vecas mantas domāšana», bet pārmantojamība, kas rada attieksmi un attiecības sabiedrībā. Tā jāanalizē plašāk, lai cilvēki nedomātu, ka saikne ar vēsturi ir tikai vecu krāmu vākšana. Ja kādam pajautātu, ar ko saistīta viņa būtība un piederības sajūta, tad tā rodas šeit, kur esam dzimuši un dzīvojam. Valstīs ar bagātu vēstures mantojumu ir ļoti spēcīgas nācijas, jo katrs sīkums veido saiti ar cilvēka apziņu, zemapziņu, piesien to. Es piederības sajūtu sauktu par fundamentālu cilvēka identitātes ekosistēmu. Tās nekad nevar būt par daudz.

Vai mūsdienu komforts ir savietojams ar senas mājas vidi?

Pavisam noteikti. Manas ģimenes atjaunotajā māla kleķa mājā pie Viļāniem ir duša, siltais ūdens, laba pirts un virtuve – viss, ko vajag. Tā ir sena un ērta. Gatavojoties lekcijām, es apmeklēju arī citu paziņu apdzīvotās senās mājas. Ir ēkas, kur ļoti rūpīgi atjaunotas visas vēsturiskās lietas, bet tualetes telpas ir ļoti modernas. Ir gadījumi, kad ēka pārveidota citam lietošanas veidam, ko ir grūti izdarīt. Parasti cilvēks ļoti daudz iegulda vēsturiskās vides sajūtas saglabāšanā, tomēr ir jābūt atelpas brīžiem. Var uztaisīt pavisam autentisku viduslaiku ateju, bet jāpajautā: vai par to priecāsies tavi bērni? Mūsu lauku mājas otrajā stāvā viss ir no koka, tomēr tas sāk nogurdināt. Ja ir pārāk daudz veca, bērniem vai mazbērniem tas var radīt diskomfortu. Tā ir labi saprotama reakcija, jo viņi mūsdienas saskata citos izpausmes līdzekļos.

Ja tu pārāk sevi noraksti vēsturiskai videi, nav līdzsvara. Arī pēctecībai ir jābūt harmoniskai. Lietuvā ievēroju, ka tur nevis atjauno seno ēku sajūtas, bet izskatu tieši tādu, kāds tas bijis uzcelšanas brīdī. Tur no vides vēsturiskuma gandrīz nekas nav saglabājies. Latvijā pēdējos gados lielu vietu ieņem sajūtu restaurācija, kas man ļoti patīk, bet var būt dārgi vai smagnēji. Jānoķer tā smalkā robeža, lai tas būtu samērīgi ar cilvēka izjūtām, nevis akadēmisko zinātni. Ja musturi uzzīmēti zinātniski pareizi, bet izskatās jauni, tu sajūtas neesi radījis. Mana stihija ir radīt senās sajūtas, kad redzi gaismas, toņu nokrāsas, refleksus. Man viena no mīļākajām lietām Ludzas sinagogā ir veco kāpņu čīkstoņa. Tas ir īsts dialogs, jo tās sāka čīkstēt nevis tāpēc, ka es to gribēju, bet tāpēc, ka pašas to gribēja. Tās runā, tātad esam darījuši pareizi.

Jūsu stāstījums par vēsturisku ēku atjaunošanu pārsteidz ar smalkām inženiertehniskām detaļām. Kad un kā sākāt tās apgūt?

Tas manā dzīvē ir precīzi nosakāms, jo ciešāka saskare ar kultūras mantojumu sākās 2. kursā, kad uztaisīju zinātnisko darbiņu par Pārdaugavas muižām. Ar nesen dzimušo meitu ratiņos izstaigājām Pārdaugavu krustu šķērsu. Ievēroju jocīgas mājas, sāku lasīt grāmatas un noskaidroju, ka tās ir Rīgas vēsturiskās muižas: Āgenskalns, Torņakalns, Iļģuciems, Nordeķi, Pleskodāle, Zolitūde…

Mana patika pret vecām ēkām sākās jau skolas laikā. Kad biju armijā, pārzīmēju no grāmatas Rīgas 16. gadsimta panorāmu, kas man mājās joprojām ir pie sienas. Pēc skolas gribēju iestāties žurnālistos un rakstīt par vēsturi, bet tajā gadā nebija uzņemšanas. Pēc armijas augstskolā daudz uzzināju no arhitektūras vēsturnieka Jurija Vasiļjeva un 1978. gadā nonācu praksē Kultūras ministrijas Pieminekļu aizsardzības pārvaldē. Divus gadus piedalījos izpētes ekspedīcijā Rīgas pilī, un tās atjaunošana bija mans diplomdarbs. Pēc absolvēšanas strādāju ministrijā un sapratu, ka tā turpināt nevaru, jo pieredzējuši restauratori nāk pie manis lūgt padomu lietās, kur es neko nejēdzu. Lūdzu, lai man atļauj izveidot arhitektoniskās izpētes grupu. 1982. gada 2. februārī sākām strādāt Mencendorfa namā, līdz 1992. gadam par normu izveidojot izpēti pirms senas ēkas restaurācijas.

Labāko metožu, materiālu un paņēmienu zināšanas nāk ar laiku, jo katrs objekts atstāj savu pieredzi. Ārkārtīgi daudz man deva poļu kolēģi, ar kuriem ikdienā strādāju no 1983. līdz 1992. gadam, apgūstot seno ēku sistēmisku atjaunošanu no pamatiem līdz jumta korei. Kopā esam atjaunojuši kādas 15 ēkas. Tā bija neaptverama informācijas bagāža īsā laikā, kas mani nolika privileģētā pozīcijā starp citiem Latvijas arhitektiem. Varēju mācīties citā profesionālajā vidē, kur mani uzņēma ar lielu uzticēšanos.

Kuri no garā objektu saraksta jums pašam profesionāli vai emocionāli ir svarīgākie?

Ventspils pils bija atmatas aršana un līduma līšana, kad pašam bija jātiek skaidrībā par daudzām lietām. Tas ir labs darbs, man pašam vislabāk patīk metāla velve Kapitula zālē, kam līdzīgas Baltijā nav. Tā ir jauna ideja un atradums. Labi izdevusies kapela un galerija.

Otra svarīgākā ir Ludzas sinagoga. Morberga vasarnīca tagad ir stipri nolaista, bet tas bija nozīmīgs darbs. Par savu varu saukt Mencendorfa namu, jo nekā līdzvērtīga Rīgā nav. Māju bija paredzēts pārbūvēt, bet projekts tika atcelts un objekts tika izvilkts no absolūtas bezcerības, pateicoties Georgam Baumanim, Gunāram Asarim, zināmā mērā arī Alfrēdam Rubikam. Tam, ka Rīgā ir tādas vērtības un tās var atjaunot, bija milzīga psiholoģiska nozīme pašapziņas celšanai. Ir objekti, kas man ir ļoti mīļi tur dzīvojošo cilvēku dēļ. Tādas vietas, ko es gribētu aizmirst, nav.

Profesionālā darbība

Arhitekta diplomu saņēmis Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad – RTU) 1979. gadā, diplomdarba tēma – Livonijas ordeņa pils restaurācija Rīgā.

Bijis Kultūras ministrijas Restaurācijas institūta galvenais restaurators, Arhitektoniskās izpētes grupas dibinātājs, Muzeju un kultūras pieminekļu pārvaldes galvenais arhitekts.

Kopš 1993. gada projektēšanas biroja SIA Konventsīpašnieks un vadītājs.

Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) eksperts, Rīgas pils atjaunošanas padomes, Rīgas Vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes loceklis.

Saņēmis Latvijas Restauratoru biedrības vecmeistara kategorijas atestātu arhitektūras restaurācijā.

Konsultējis Rīgas pils interjeru atjaunošanu, ir Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna līdzautors.

Vairāk nekā simt grāmatu, publikāciju, izstāžu, filmu un sižetu līdzautors par kultūras mantojuma izpēti, saglabāšanu un apdzīvošanu.

Par izcilu profesionālo darbību saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, Spīdolas balvu, Kultūras mantojuma un Labākās grāmatas gada balvu, arhitektūras un būvniecības gada balvas, UNESCO, valsts, pašvaldību un citu institūciju atzinības rakstus, 2017. gadā – Būvindustrijas lielo balvu kā Gada arhitekts.

Nozīmīgākie projekti

Dobeles pilsdrupu kapela

Ludzas Lielā sinagoga

Daugavpils cietokšņa komplekss

Livonijas ordeņa pils Ventspilī

Mārtiņa baznīca Rīgā

Berķenes muiža

Alsungas pils D korpuss

Ērģemes viduslaiku pils Ziemeļu tornis

Kampišku vecticībnieku baznīca

Straupes Zirgu pasta komplekss

Aumeistaru muižas staļļu komplekss

Antra Ērgle

Avots: Latvijas Arhitektu savienības pieteikums Būvindustrijas lielajai balvai