MĀRTIŅŠ FĪBIGS

Būvindustrijas Lielās balvas «Gada inženiera» apbalvojuma ieguvējam Mārtiņam Fībigam projektēšana un būvniecība nav vienīgā nodarbe – viņš ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) lektors, kas labākajiem studentiem dod praksi savā uzņēmumā SIA «Vimbas MF». Tā ir augsta līmeņa prakse, jo Fībiga komanda projektē, veido konstrukcijas, plāno loģistiku lauksaimniecības dzīvnieku lielfermās, kur mīt un ražo pārtiku tūkstošiem gotiņu, cūku un citu mājlopu. Mārtiņš ir izcils profesionālis, kas uztur augstu kvalitāti un ir lielisks organizators, prasīgs pret sevi, darbiniekiem un studentiem, raksturo kolēģi.

 

Kāds lektors jūs esat studentiem?

Lekcijās esmu draudzīgs, bet no studentiem dzirdētas atsauksmes, ka tad, kad pienāk eksāmeni, viss kļūst nopietni. Lekcijās stāstu visu, ko zinu. Kā rāda pieredze, neviens neko nepieraksta un neatceras, tāpēc sesijā – kā nu ir, tā ir! Vērtēšanas tabulā katrai ballei pretī ir skaidri kritēriji. Vērtējums ir godīgs un stingrs, lai students saprot, kurā pozīcijā viņš ir. Ja kāds atnes nokopētu kursa darbu, es to uzreiz redzu – daži iepriekšējo gadu darbos pat kļūdas nav izlabojuši! Taču protu novērtēt, ja kāds patiesi daudz ieguldījis.

 

Vai dodat studentiem iespēju piedalīties jūsu uzņēmuma projektos?

Jā, uzņēmumā strādā trīs bijušie audzēkņi, viens kolēģis ir mans studiju biedrs. Ir bijuši vairāki, bet ne visi iztur mūsu prasības. Alga nav maza, bet tā katram jāatpelna, laist luninevar, te jāiegulda daudz darba. Būtu vairāk studentu, taču mūsu darba sfēra ir diezgan specifiska – tā atkarīga no Lauku atbalsta dienesta (LAD) dalīto struktūrfondu finansējuma. Ja komanda pārāk liela, būtu grūti to kontrolēt. Tas vajadzīgs ļoti kvalitatīvam darbam. Jāzina ne tikai būvniecība, bet arī lauksaimniecības normatīvi. Lai izaugtu labs projektētājs, vajag vismaz trīs gadus.

 

Ko jūs pats darāt?

Es uzņemos visu projekta vadību – uzklausu īpašnieku, kam būvējam lauksaimniecības ēkas, noskaidroju viņa vēlmes un iespējas. Pēc gadu pieredzes nosaku, kādam jābūt objektam. Gadās specifiskas būves, ko saimnieks zina labāk, tomēr parasti piedāvājam izstrādātu tehnoloģiju, arhitektūru, būvkonstrukcijas. Citām sadaļām piesaistām inženierus. Mēs pārzinām visu tehnisko projektēšanu un projekta vadību, uzraugām, lai viss tiek uzbūvēts precīzi tā, kā ir uzprojektēts.

 

Tas nav vieglākais uzdevums būvobjektā.

Jā, lai gan grūti salīdzināt ar monstriem, ko būvē Rīgā. Tomēr lauksaimniecības būvēm ir sava specifika. Kad sāku strādāt kā darba ņēmējs, domāju, ka augstskolā kaut ko esmu iemācījies, tomēr dzīvē bija pavisam citādi – diena pret nakti! Savu pirmo tehnoloģiju zīmēju visu dienu, aizpildīju A4 lapu, bet atnāca mans draugs ar pieredzi, visu nosvītroja un 15 minūtēs uzzīmēja, kā vajag! (smaida) Tad sapratu, kur ir starpība, un man vajadzēja visā pāris mēnešos ļoti ātri iebraukt. Mani daudz konsultēja montieri objektā un iekārtu piegādātāji. Man iepatikās braukšana uz objektiem, kas vajadzīga ik pēc dažām dienām. Tā jūtu, kā laiks iet – mainās gadalaiki, uzzied ķirši, nozied ābele, iesēj, raža nobriest, to novāc… Jūties dzīvs tajā viss, darbs nav vienveidīgs.

 

Kad uzzīmējāt savu pirmo perfekto projektu?

Tas bija mana pirmā īstā klienta projekts – mītne 500 govīm, ko taisīju pusgadu. Viss bija jāizpīpē pašam, konsultējos, braucu uz līdzīgiem objektiem Vācijā, skatījos bildes, apspriedos ar inženieriem. Pirmie kucēni jāslīcina, bet ar katru nākamo projektu bija arvien labāk. Mācījos maģistratūrā, palīdzēja pētījumi, sāku saprast, kā kam jānotiek fermā. Visi mani studiju darbi bija par lauksaimniecības ēkām un klimatu tajās. Tas palīdzēja izveidot kontaktus ar klientiem, saprast viņus. Man ir klients, kurš saka – «Kad tu atbrauc pie manis, es klausos ar muti vaļā. Ja pie manis atbrauc kāds no Rīgas kantoru inženieriem, viņi klausās manī ar muti vaļā!» (smejas)

 

Sarunas ar klientiem kā pieredzes apmaiņa?

Tas man patīk. Lauksaimniecības ēkas nav vienkārši būves, tur ir iekšā arī veterinārija, menedžments, cilvēku kustība, lopu un produktu aprite. Darbs ar saimniekiem nav tikai bizness, tur ir daudz cilvēciskuma. Ar lauku cilvēku vajag garāmbraucot apstāties un parunāties, aiziet stunda vai divas – it kā neko lielu neesi izdarījis, bet tam ir jēga. Piebraucu pabeigtos objektos, apvaicājos, kā kas strādā. Pēc laiciņa jāpiezvana, jāaprunājas.

 

Jums projektā jāierēķina arī visa infrastruktūra – ventilācijas, barošanas, slaukšanas, mēslu novadīšanas sistēmas…

Tas ir visgrūtākais. Tehnoloģisko iekārtu piegādātāji ir visai aizņemti, atsūta rasējumus, no kuriem mēs mēģinām kaut ko izpīpēt. Pirmo reizi bija ļoti grūti, neko nesapratu – visi vadiņi, skrūvītes, podziņas, savienojumi… Kā to iebāzt bedrē vai telpā?! Katrs caurums ir ļoti svarīgs, jo tur kaut kas aiztek vai ietek! Ja to neierēķini, tek uz grīdas. Svarīgi, vai caurums ir centimetru šurp vai turp, jo tās ir bioloģiski aktīvas vietas. Piemēram, piens betonu ēd kopā pa tīro! Ja tas tek garām sistēmai, betons ir pagalam. Sistēmas mazgā ar skābi un sārmu, un tam jāietek pareizajos caurumos. Ražošanas procesā rodas amonjaks, tas arī saimniekam jāpieskata. Fermās ir ķīmiski un bioloģiski ļoti aktīva vide, tas ir jāievēro. Cenšamies struktūru uzlabot, bet būvnieks grib optimizēt, saka – tas nav vajadzīgs! Saimnieks arī skatās uz budžetu, un katrs uzlabojums maksā. Diskutējam, ko vajag vai ne… Izrādās – īstermiņa nevajag, bet ilgtermiņā vajag, bet to tikai vēlāk saprot.

 

LAD projektos ir Eiropas finansējums, vai tas uzliek lielāku atbildību?

Uz mums paļaujas, un viss tiek saskaņots ar pasūtītāju. Katru gadu nedaudz mainās veterinārijas normas, tehnoloģijas. Kādreiz izmantoja karuseļus, kur, kā pa jokam stāstīju studentiem – govs rotē un piens šļakstās pa sienām! (smejas) Tagad slaukšana ir robotizēta, govis pašas ieiet boksos. Pēdējos trīs gados intensīvi pāriet uz robotiem, jo nav vairs īsti cilvēku, kas gribētu slaukt – tas ir ļoti smags roku darbs, ja jānotīra pupi un jāpieliek ķekari500-600 govīm divreiz dienā. Govis turklāt ir dažādas, cita var iespert, viss notiek vēsumā un mitrumā.

 

Tātad jums jāmācās jaunumi ne tikai būvniecībā, bet arī lauksaimniecības tehnoloģiju jomā?

Jāvēro, kā fermu risinājumi tiek veidoti citās valstīs. Jādomā, kur piedzimst teliņš, kur paliek māte, kuru kādu laiku grupā nesūta un vajag atsevišķu pieeju slaukšanas robotam. Jāizrunā ar saimnieku, kur liksim slimās govis. Cieti stāvošās, jaunās teles, ikdienas situācija un ganāmpulka loģistika – viss jāizdomā projektēšanas laikā. Jaunā fermā, kur daudz vietas, ir vieglāk. Ja jāpielāgo jau gatava kūts, viss kārtīgi jāizrēķina – cik vietas paliks pēc pārbūves, cik telpas jāpievieno. Tas ir ķepīgs darbs un diezgan liela minēšana, jo dzīvnieku skaits var mainīties.

 

Vai šis darbs bija jūsu mērķis jau mācību sākumā?

Bērnībā zīmēju, domāju – iešu uz Mākslas akadēmiju, bet tad sapratu – man tās līnijas pārāk taisnas! Kad pabeidzu skolu, domāju – lauksaimniecības ēkas?! Ē, kas tad tur… Studiju laikā pamēģināju būt būvdarbu vadītāja palīgs, tomēr man tas nepatika, likās – būvdarbu vadītāji kaut kādā ziņā zaudē iemaņas, jo vairāk dzenā citus un nodarbojas ar psiholoģiju. No trešā kursa pats projektēju, mācījos uz pasūtītāja rēķina, jo skolā visam laika nepietiek. Kad strādāju kā tehniķis konstruktoru birojā, mani uzaicināja projektēt lauksaimniecības uzņēmumu būves lielākā uzņēmumā. Tur mācījos projektēt arī iekārtas, menedžmentu, apriti no A līdz Z, izņemot ūdensapgādi. Sāku strādāt par pasniedzēju LLU un izveidoju savu biroju, kad lielā uzņēmuma nodaļu likvidēja.

Nu jau šajā jomā pagājuši desmit gadi, esmu viens no mamutiem. Tirgū esam 3-4 lauksaimniecības ēku projektētāji. Mūsu lokā nedrīkst kļūdas pieļaut, jo zemnieki savā starpā runā – ja vienreiz sašmucējies, tev citi darbu nedos. Visu laiku jābūt līmenī.

Pats esmu lauku bērns no Rojas, vecmāmiņām bija govis un zirgi, bet tolaik man lauki bija katorga, jo ļoti daudz bija jāstrādā. Tā kā nāku no zvejnieku ciema, mums bija teiciens – vai gribi visu mūžu zivīm durt acis un nākt mājās smirdēdams?! Negribēju laukos palikt.

 

Tomēr govis un citi lauku zvēri jums nebija sveši.

Tur bija trīs govis, bet tagad ir trīs simti un vairāk. Turklāt tās ne tikai iet, bet arī skrien, jāieplāno pareizs eju platums, lai neveidojas sastrēgumi. Govs uztraukumā vai no priekiem lec divu metru augstumā, turklāt tā sver pustonnu! Viss jāparedz.

Piensaimniecībā ļoti raugās, lai govis būtu mierīgas, lieki nestaigātu, jo tas ir lieks stress un zaudējumi. Ir tāda pieredze – tikai pārvedot ganāmpulku no vecās kūts uz jauno ar automatizētu barības apriti un slaukšanas robotiem saimniecība pacēla izslaukumu no 26 līdz 32-38 litriem no govs. Runājot ar saimniekiem mācos, lasu grāmatas, lai saprastu, kā viss notiek. Saimniekiem pēc tam prasu, kā strādā jaunie risinājumi, ko ierīkojam. Viens saka – tā ir baigi labā lieta, droši izmanto citur! Cits atzīst – tas nav pareizi, es to malu nokalu, tā vairs nedari. Laucinieki saprot, ka šī pieredze ir svarīga, jo visu pārrunājam pirms tam. Citi stāsta par ārzemēs redzēto.

 

Vai darba dēļ daudz ceļojat?

Braukāju pa objektiem visā Latvijā. Reiz bija ieplānots objekts Krievijā – ferma 1000 govīm, tomēr uznāca krīze, un viss apstājās. Krievija ir īpaša – vienmēr esmu priecīgs, kad pārbraucu mājās! Cilvēki ir laipni, tomēr viņi ļoti ieciklējušies uz to, ka ir varenākie pasaulē. Ja satiek zemnieku no citas valsts, kura ferma pēc izslaukuma pirmajā desmitniekā pasaulē, viņš netic, ka skaitļi ir patiesi. Paši slauc knapi 20 kg no govs, kurai būtu jādod 40! Vēriens Krievijā ir varens – ar milzīgu traktoru nogāžu 20-30 metru garu bērzu birzi kā zāli! Koksni iear, un pēc dažiem gadiem tur ir lieliska raža. Tur viss pieklibo nemākulīgās attieksmes dēļ.

Pats izmantoju visas iespējas braukt uz ārvalstīm apskatīt fermas. Kamēr zemnieki skatās savas lietas, es izstaigāju visas ēkas, izpētu konstrukcijas un inženiersistēmas. Tas ļoti noder. Daudz palīdz saimnieku pieredze, tehnoloģiju piegādātāju stāstītais. Es uzskatu, ka Latvijā lauksaimniecību nepietiekami novērtē, mūsu zemkopība ir ļoti bagāta, tikai cilvēkiem jāiemācās sadarboties.

 

Kādi ir jūsu hobiji?

Esmu mednieks, tā mums ir kopā būšana ar tēvu. Ja mednieku nebūtu, autoavāriju uz ceļiem būtu daudz vairāk, jo ir posmi mežos, kur nemitīgi kāds ganās pāri ceļam. Stirnas, mežacūkas, aļņi… Gaļu veikalā nepērkam, bet samedījam mežā un saliekam vakuumā. Tas ir nogurdinoši – sadalīt, sapakot, toties ziemā ir forši. Pats savām vajadzībām daru vīnu.

Man patīk iet uz koncertiem, esmu klasiskās mūzikas cienītājs. Braucu arī uz ārzemēm kamermūziku klausīties, tomēr jāatzīst – Latvijā ir ļoti augsts koncertu līmenis, bieži pēc priekšnesuma lidoju. Pats mācījos mūzikas skolā desmit gadus, spēlēju akordeonu un saksofonu. Pūst man ļoti patika, bet akordeons bija baigi smagais. Bērni, kurus sūta mūzikas skolā, ir daudz attīstītāki par saviem vienaudžiem, jo mūzika iemāca loģisko domāšanu, spēju koncentrēties.

Vienu dienu nedēļā pavadu universitātē – tā ir pieredzes apmaiņa, tur var uzzināt attīstības virzienus, palīdz citāda vide.

 

Mārtiņš Fībigs

Mg.sc.ing., sertificēts būvinženieris, LLU lektors

SIA Vimbas MFīpašnieks un valdes loceklis

LLU vieslektors Arhitektūras un būvniecības fakultātē, Lauku inženieru fakultātē, priekšmeti: lauksaimniecības ēkas, ievads specialitātē, Autocadprojektēšanas pamati

IK Astarteīpašnieks: bioloģiskā lauksaimniecība

 

Izglītība:

Kopš 2009.gada LLU doktorants būvzinātnē;

2008.gadā LLU ieguvis maģistra grādu būvniecībā;

2004.gadā LLU ieguvis inženiera grādu būvniecībā;

2003.gadā LLU ieguvis bakalaura grādu būvniecībā;

 

Darba pieredze:

No 2008.gada septembra LLU vieslektors;

No 2008.gada IK Astarte, SIA Vimbas MFīpašnieks;

no 2007.gada SIA Vimbas MF valdes loceklis;

2006.-2008.gadā SIA Kekso Agro Latvijaražošanas ēku, būvju, tehnoloģiju projektētājs;

2004.-2006.gadā SIA A222būvkonstrukciju inženieris rasētājs.

 

Pieredze ārvalstīs: Vācija, Polija, Lietuva, Igaunija, Zviedrija, Somija.

2013.gadā saņēmis Būvindustrijas lielā balvas speciālo apbalvojumu.

 

 

Antra Ērgle