IVO BRĀLĒNS

BralensIvo 001Būvkompānijas Merks projektu direktors Ivo Brālēns konkursa Būvindustrijas lielā balva titulu Gada inženieris ieguvis divas reizes – 2013. un 2015. gadā.

Viņa vārds Latvijas būvinženieru saimei ir labi pazīstams, jo Ivo vadībā pēdējo gadu laikā tapuši vairāki ievērojami objekti. Slavenākais no tiem nenoliedzami ir koncertzāle Liepājā Lielais dzintars, taču ne mazāk nozīmīga ir RTU Elektronikas un telekomunikāciju ēkas rekonstrukcija un jauna korpusa būvniecība, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes ēkas infrastruktūras modernizācija – Ivo Brālēna vadībā Jelgavā uzcelta Baltijā modernākā veterinārā klīnikaun realizēti vēl citi projekti.

Kad Ivo Brālēns ar savu komandu sāka būvēt akustisko koncertzāli Liepājā Lielais dzintars, kura projektu izstrādājusi starptautiska autoru grupa, bet tehniskā projekta risinājumi tapuši gan Austrijā, gan Latvijā, piesaistot dažādus augsta līmeņa ekspertus no visas Eiropas, pat nojaust nevarēja, kā nāksies strādāt šajā savdabīgajā un ambiciozajā komandā. Taču koncertzāle ir uzbūvēta. Pēc ekspertu atzinuma, tās risinājumi ir vieni no šābrīža modernākajiem Eiropā. Konstruktīvais risinājums, ko piedāvāja autori, gan būvniekam, gan konstrukciju ražotājiem bija liels izaicinājums. Ivo Brālēna vadībā tapa visa detalizācija. Darbs pie Lielā dzintara kārtējo reizi apliecināja, ka Ivo Brālēna izaicinājumiem griestu nav. Koncertzāle ir uzbūvēta labā kvalitātē un termiņā.

Kādas ir sajūtas, iegūstot titulu Gada inženieris otro reizi? Vai šoreiz tās ir citādas nekā 2013. gadā?

Konkurss Būvindustrijas lielā balva nozarē ir ļoti nepieciešams, jo lielākajai daļai speciālistu būvniecība ir sirds aicinājums, tāpēc novērtējums ir ļoti patīkams. Atzinība ir nepieciešama ikvienam neatkarīgi no tā, vai cilvēks dara lielas vai mazas lietas, kādu amatu viņš ieņem. Tas motivē turpināt strādāt. Un tā ir lieliska sajūta, ka tiec novērtēts ne tikai savā uzņēmumā, bet arī plašāk. Vai es šoreiz jūtos citādi? Laikam jau ne, ir tāds pats gandarījums un prieks kā iepriekš.

Kāds būtu labākais starts jaunam būvinženierim, kurš tikko iznācis no augstskolas ar diplomu kabatā?

Nevajag cerēt, ka augļi būs ātri. Kāds pieredzes bagāts kolēģis man pirms gadiem piecpadsmit teica: vispirms trīs gadus paēd dubļus būvē, tad tu sapratīsi, kas ir būvniecība. Šo principu ievēroju arī attiecībā uz jaunajiem speciālistiem, lai saprot, ka praktiskā būvniecība atšķiras no tās, ko māca augstskolā. Nākamais – ir jābūt ambīcijām. Ja to nebūs, cilvēks paliks tur, kur viņš ir, nekādas izaugsmes. Protams, nevajag uzreiz izvirzīt nesasniedzamus mērķus un iedomāties, kas tagad esmu vienīgais un neaizstājamais. Nē, viss nāk pamazām, ar darbu.

Vai jūs būtu gatavs kļūt par darbaudzinātāju?

Es jau tāds esmu. Katru projektu sākot, man ir kāds jauns cilvēks komandā, līdz ar to darbaudzinātāja funkcijas pildu regulāri.

Kādā biznesa seminārā lektors uzsvēra, ka katrai dienai jāizvirza konkrēti mērķi, kas jāsasniedz. Vai piekrītat šim apgalvojumam?

Mērķi ir nepieciešami, bet vai katrai dienai… nu, tas jau ir cits stāsts. Vismaz manā ikdienas darbā tas nav tik vienkārši. Es varu atnākt uz darbu ar domu, ka šodien paredzēts izdarīt to un to, bet pēkšņi ir divi trīs telefonzvani, kas visus plānus apgriež otrādi, un esmu spiests sākt risināt problēmas, par ko pat iedomāties nevarēju. Šā jautājuma kontekstā, manuprāt, drīzāk būtu jābūt kā hameleonam, lai spētu pielāgoties esošajai situācijai un ātri reaģēt. Ir jādefinē, kas konkrētajā brīdī ir prioritāte un kas nav, taču mērķis ir viens – labi izdarīts darbs.

Katrā objektā jānodrošina kvalitatīvs un drošs būvniecības process. Nav noslēpums, ka lielu daļu darbu izpilda ģenerāluzņēmēja piesaistīti apakšuzņēmēji. Kā uzņēmums Merks var pārliecināties, ka apakšuzņēmēji būs pietiekami profesionāli un ar atbilstošu kvalifikāciju?

Bieži vien konkursos tiek startēts kopā ar kompānijām, ar kurām jau esam strādājuši kopā un par kuru darbu esam pārliecinājušies vairākkārt. Līdztekus ir projekti, kur nepieciešams veikt specializētus darbus, tāpēc nākas piesaistīt tos, kuri šādus darbus var izpildīt. Izvēloties jaunus partnerus, pirms tam vienmēr tiek ievākta visa nepieciešamā informācija: par personālijām, par paveiktajiem darbiem, par atrašanās vietu tirgū un tamlīdzīgi. Atsauksmēm tirgū ir ļoti liela nozīme.

Esat bijis gan projektu direktors, gan atbildīgais būvdarbu vadītājs. Vai plānošanas sanāksmēs neveidojās situācijas, kad vajadzēja dot uzdevumus pašam sev?

Nē. Te ir jautājums par to, kas ir projektu vadītājs. Cilvēks, kurš vada projektu, var būt arī atbildīgais būvdarbu vadītājs. Nākamais – cik cieši projektu vadītājs vēlas būt saistīts ar objektu. Ja viņš ir iesaistīts objektā uz pilnu slodzi, tad patstāvīgi ir uz vietas un var nodarboties ar visu jautājumu risināšanu. Ar to lielās kompānijas atšķiras no mazajām, ka lielajās ir vesels štats inženieru un atbildīgais par būvi visu laiku atrodas objektā. Mazākos uzņēmumos inženiertehniskais personāls ir spiests «lēkāt» no vienas būves uz otru, jo nav tik daudz cilvēku.

Strādājot pie Lielā dzintara, jums esot nācies jau gatavā projektā pārrēķināt visas vēja slodzes. Kāpēc izveidojās tāda situācija?

Iepazīstoties ar projektu, secināju, ka katra sadaļa atsevišķi izstrādāta ideāli, taču, saliekot kopā, tās «nesaskanēja». Tas liecināja, ka komunikācija starp projektētājiem nav izdevusies, un nācās visu pārbaudīt. Labi, ja šādas problēmas var laikus pamanīt.

Vai šādā situācijā nenonākam pie apgalvojuma, ka katastrofāli trūkst speciālistu, ko agrāk dēvēja par projekta galvenajiem inženieriem?

Pilnībā piekrītu. Jā, šādu speciālistu trūkst, un esmu vairākkārt teicis, ka šādai pozīcijai ir jābūt. Patlaban sanāk, ka projekta autors ir arhitekts, kas līdztekus uzņēmies arī galvenā būvinženiera funkciju. Bet viņam nav atbilstošas izglītības, un liela daļa arhitektu biroju nevar atļauties nodarboties ar inženieru lietām, jo nav nedz laika, nedz zināšanu. Viss tiek palaists pašplūsmā ar domu «gan jau būvniecības procesā viss sakārtoties, celtnieks ir profesionālis un zinās, ko un kā». Protams, pa vidu ir arī pozitīvi piemēri, īpaši lielajos arhitektu birojos, kur tiek piesaistīti atbilstoši speciālisti un arhitekti rūpīgi iedziļinās šajos jautājumos.

Savā ziņā vaina noteikti ir arī likumdošanā.

Noteikti. Kāpēc tagad ir parādījies koncepts Design & Build? Tāpēc, ka, strādājot pēc šādas shēmas, klients ir apmierinātāks, ir definētas projekta budžeta izmaksas un ēkas sākotnējā vērtība vairs nepalielinās, jo arhitekts projekta laikā nevar mainīt savus uzstādījumus un ieviest ko jaunu. Arhitektiem, kā jau māksliniekiem, allaž gribas ēkā atstāt savu «es», bet jautājums – vai tas sakrīt ar klienta vēlmēm?

Bet tad vairs nebūs būves ar «odziņu», pietrūks oriģinalitātes.

Jau pašā sākumā skaidri jādefinē programma, ko vēlas sasniegt ar konkrēto objektu, tostarp arī viss, kas saistīts ar ēkas vizuālo tēlu un estētiku. Manis iepriekš pieminētais Design & Build princips vienkāršoti skan: «atdod klientam ēku», un tas nozīmē, ka gan projektēšana, gan celtniecība paveicama daudz īsākā laikā nekā tad, kad klients izvēlas arhitektu un pēc tam meklē celtnieku. Nereti šādi no arhitekta idejas līdz būvniecības realizācijai paiet vairāki gadi, un, uzsākot celtniecību, arhitektam jau radusies cita doma, kā ēkai būtu jāizskatās.

Būvniecība Latvijā tagad un tuvākā nākotnē. Kādas tendences jūs prognozējat?

Viss atkarīgs no tā, kā valsts sevi pozicionēs, jo ir daudz infrastruktūras objektu, kas būtu jāsakārto. Vai tam visam būs finansējums, un vai objekti sevi atpelnīs? Piemēram, bija viens brīdis, kad visur vajadzēja hokeja halles, tagad būvē sporta manēžas. Vai tās sevi atpelnīs? Protams, ka ne! Jau pašā saknē tās ir būves, ko finansēs valsts. Manuprāt, būtu jāīsteno vismaz pāris lielu infrastruktūras objektu līdzīgi kā Dienvidu tilts. Lai arī par šo tiltu runā visādi, šāds objekts pilsētai bija vajadzīgs. Un vajadzīgi ir vēl citi lieli objekti, kas dos arī peļņu.

Kas ir lielākie riski būvniecībā?

Cilvēku nekompetence.

Vai būvniecībā var vienoties «vīrs un vārds», vai visām situācijām jābūt perfekti atrunātām uz papīra?

Puse uz pusi. Man ikdienā ir partneri, ar kuriem regulāri strādājam kopā, un viņi zina, ka es turēšu vārdu. Viņi sāk strādāt pat pirms līgumu parakstīšanas. Ir kompānijas, kas, iespējams, kādreiz ir «apdedzinājušās» un ir ļoti piesardzīgas, bet tās ir viņu tiesības.

Ko jūs nekad nesolāt?

Es nesolu, ka pievēršu acis uz kvalitāti. Klients vēlas saņemt savu būvi un sagaida, ka tā būs atbilstoši iecerētajai kvalitātei. Būvniekam savukārt, lai tur lūst vai plīst, šī kvalitāte ir jānodrošina. Primārais ir ēkas stabilitāte un funkcionalitāte. Šo principu man iemācīja mans bargais darbaudzinātājs, būvdarbu vadītājs Egīls Klēbergs, kura vadībā strādāju uzņēmumā Skonto Būve pirmos trīs gadus uzreiz pēc RTU absolvēšanas.

Kādā sarunā jūs teicāt, ka ārzemniekiem nav tik augstas kvalitātes kā vietējiem. Mūsu prasības ir augstākas, vai esam izlutināti attiecībā pret dizainu. Ko jūs ar to domājāt?

Pirms krīzes, kad būvniecībā bija lielais bums, Latvijas tirgū ienāca visi jaunākie tā laika materiāli un tehnoloģijas. Klientu prasības bija augstas, visi gribēja vislabāko un visaugstākajā kvalitātē, un celtnieki arī ieguva izcilas prasmes. Savukārt ārzemēs būvniecībā daudzviet strādā vēl ar 90. gadu tehnoloģijām un materiāliem. Šeit nedomāju pilsētu centrus un vietas, kur top patiešām inovatīvas un modernas būves, es runāju par vidusmēra, ikdienas celtniecības darbiem. Tāpēc arī ārzemnieki nereti brīnās par mūsu spējām sasniegt tik lielisku kvalitāti.

Tajā pašā laikā daudzi ražotāji Latvijas tirgum nepiedāvā visu savu sortimentu, kas pieejams Eiropā, vai arī piedāvā materiālus ar atšķirīgu, lai neteiktu, zemāku kvalitāti.

Mums pašiem jābūt vairāk izglītotiem par dažādu materiālu kvalitāti un arī zinošu speciālistu loks būtu jāpaplašina. Izplatītāji uz Latviju ved to, ko šeit pērk. Mums ir pārāk mazs tirgus, lai šeit pārdotu kādus ekskluzīvus nišas produktus, tāpēc, ja mēs zināsim šādus materiālus, varēsim arī tos pieprasīt un saņemt.

Kāds ir jūsu priekšstats par būvuzraudzību Latvijā?

Domāju, ka te jārunā par to, kādas ir iekšējās līgumiskās saistības starp pasūtītāju un būvuzraugu. Ir būvuzraugi, kuri darbojas formāli – pārbauda dokumentāciju, paraksta segto darbu aktu, un viss. Citi būvuzraugi varbūt atbrauc uz objektu divas reizes nedēļā, bet prasa regulāru fotofiksāciju, lai būtu lietas kursā. Problēmas rodas brīžos, kad būvuzraugs saka, ka jādara šādi, jo tā ir pareizāk, bet viņa vēlme ir pretrunā ar konkrēto risinājumu projektā. Tad sākas domstarpības, jo arhitekts projektu pārzina, būvdarbu veicējs arī ir iepazinies, bet būvuzraugi lielākoties projektu nav skatījuši. Viņi seko līdzi tā brīža darbiem, bet neskatās, kā saka, trīs soļus uz priekšu. Manā praksē tikai dažas reizes ir bijusi situācija, kad būvuzraugs laikus pajautā par plānotajiem projekta risinājumiem. Manuprāt, būvuzraugiem būtu vairāk jāpārzina objekta projekts, ar kuru viņi strādā, jo nereti ir specifiskas sadaļas, ko viņi nepārzina, jo nav specializējušies konkrētajā jomā.

Kāda būve jums šķistu interesanta?

Labprāt gribētu uzbūvēt kādu metro tuneli. Patlaban Latvijā gan šāda ideja ir nereāla, bet man patiktu strādāt ar pazemes darbiem domātām iekārtām, kādu pie mums pagaidām nav.

Kuras no mūsdienu būvniecības tehnoloģijām pēdējos gados ir pārsteigušas?

Daudzas lietas ir interesantas, grūti nosaukt kādu vienu. Es vairāk uzmanības pievēršu tam, kā tiek organizēti darbi. Piemēram, kā varētu veikt projektu vadību kilometra attālumā no objekta, kā tas tika darīts Vācijā kādā sabiedriski nozīmīgā celtnē.

Mēdz teikt, ka kurpnieks staigā bez kurpēm. Vai būvniekam ir pašam saviem spēkiem celta māja?

Sāku celt savu māju un pusceļā apstājos, pārdevu. Sapratu, ka man ir grūti būt klientam. Tagad dzīvoju dzīvoklī un jūtos ļoti labi. (Smaida.)

Ja varētu sākt dzīvi no jauna…

Es diez vai būtu celtnieks un šaubos, vai tagad dzīvotu Latvijā.

Kas, jūsuprāt, ir komforts, un kādas ir tā robežas?

Komforts ir vajadzīgs, jo tad cilvēks saprot, cik tas ir nepieciešams. Līdztekus jābūt izsalkušam pēc zināšanām, mērķiem, lai neveidotos pārsātinātība, lai visu laiku ir kāds dzinulis. Lai apkārt ir censoņi, jo tie neļauj ieiet rutīnā.

Vispirms iestājāties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, pēc tam pārgājāt uz Rīgas Tehnisko universitāti. Kāpēc?

Jā, pēc pirmā kursa Jelgavā aizgāju uz Rīgu, jo šķita, ka visa dzīve man paies garām, ja nebūšu Rīgā. Jelgavā bija pārāk mierīgi.

Kurš mācību priekšmets no augstskolā apgūtajiem visvairāk palicis atmiņā?

Materiālu pretestība. Tā «jāiedzen» galvā katram studentam. Kā tu vari strādāt projektēšanā, ja neko nezini par materiāliem?

Esat strādājis gan Rīgā, gan reģionos. Vai ir jūtamas atšķirības darbā ar pasūtītājiem?

Pašvaldību organizācijas reģionos ir atsaucīgākas un elastīgākas. Rīgā viss notiek kaut kā smagnējāk, ar vēl lielāku birokrātiju.

Ko domājat par to, ko citi par jums domā?

Gribētos, lai uzskata mani par godavīru.

Tūlīt pēc Lielā dzintara nodošanas ekspluatācijā bijāt gids lielai būvinženieru delegācijai, kura pēc būves apskates secināja: lai vai ko runās par šīs ēkas arhitektūru, celtniekiem par paveikto pienākas ordenis un projektu vadītājam garš atvaļinājums. Būvindustrijas lielo balvu saņēmāt un devāties atvaļinājumā. Braucāt ceļojumā?

Nē, šoreiz nesanāca. Biju tepat Latvijā. Pirmo nedēļu visiem skaidroju, ka esmu atvaļinājumā, otrajā atpūtos, trešajā jau gribējās uz darbu. Šodien ir mana atvaļinājuma pēdējā diena (smaida; saruna notika 16. oktobrī).

 

Ar Ivo Brālēnu sarunājās Būvinženiera redkolēģija: Silvija Gusta, Aivars Caune, Mārīte Šperberga

Antra Veļķere

Žurnāls “Būvinženieris” 2015. gada decembris