INDRIĶIS TEIVĀNS

Būvniekam ir jādomā

Ar Būvindustrijas lielās balvas par mūža ieguldījumu laureātu Indriķi Teivānu runājām ilgi, bet ik pēc brīža sarunā ieskanējās šie vienkāršie un dziļie vārdi: būvniekam ir jādomā.

Vai Latvijā pēdējos gados ir uzcelta būve, ko cilvēki brauks skatīties arī pēc simt gadiem?

Nav. Tiem, kuri ceļ tādas būves kā Triangula bastions, vajag pa kaklu. Ikviens jau izdzīvo muļķības periodus – gan valstis, gan cilvēki. Re, manas mājas balkona režģi arī iemieso muļķības vēsturi. Padomju laikā mājām žogs ielas pusē nedrīkstēja būt, jo tikai buržuji slēpjas aiz žoga, tāpēc visus žogus zāģēja nost, veda un meta ārā. Šo paņēmu tur, kur izmesti. Visos laikos ir bijis pilns ar durakiem. Arī man, lauku puisim, jaunībā bija uznākusi muļķība. Nozvērējos, ka mani nagi nekļūs melni lauku darbos. Tikai uz pilsētu! Tagad mani Rīgā, tajās daudzstāvu kopmītnēs, tikai ar stiķiem varētu ievilkt. Kāpēc cilvēki nesas uz to Rīgu? Tāpēc, ka tur viņiem saliktas darbavietas. Ašeradens jau nav tautsaimnieks, jāpasaka viņam, ka vajag iznest darbavietas ārpus Rīgas. Lauksaimniecības ministrija ir Rīgā, kaut gan pilsētā jau govis negana. Kāpēc nepārcelt to uz Jelgavu? Pilsētā, krātiņā cilvēks ir iežņaugts, bet būvniekam ir jābūt brīvam.

Pats esat uzbūvējis kaut ko vairākām paaudzēm paliekošu?

Man nebija lemts šāda tipa objektus būvēt. Būvēju Daugavassporta namu, nevis VEF Kultūras pili. Arhitekts abām būvēm gan bija viens. Tomēr arī Daugavassporta nams ir paliekošs. Nesaku, ka šedevrs. Tolaik atbrauca no avīzes rakstīt par mani, Daugavassporta nama būvdarba vadītāju. Žurnālistam teksts jau sagatavots – par to, kā es nosodu amerikāņu imperiālistus, kā slavinu Gagarinu, pirmo kosmonautu. Biju jauns, bet zināju, kā darīt. Kad nāca kontrolētāji, pavadāju viņus apkārt pa objektu, es mācēju aizvest tur, kur vajag. Šodien cepas, ka kāds bijis komunistiskajā partijā. Bet tolaik daudziem tā bija maska. Tā komunistu jezga, glupība sešdesmito gadu vidū sāka apnikt, skatījāmies, kā apiet pastāvošo kārtību. Neviens manā vadībā būvētais ciemats nav uzbūvēts pēc vienotā un obligātā standarta, pēc projekta. Teicu, lai vīri būvē platākas ielas, bet Ķekavas ciema padomes priekšsēdētājs Cintiņ, tieši tā, nevis Cintiņš, jo viņš krieviskoja savu uzvārdu un dokumentus lika rakstīt krieviski, pastāvēja uz to, ka padomju cilvēkam mašīnu nebūs, un neļāva. Kad man jau neatkarīgās Latvijas laikā vienbrīd iznāca būt par Ķekavas pagasta mēru, mocījāmies, ka nav kur mašīnas likt. Valdlaučos gan būvēju platākas ielas. Oficiāli tu nevari, bet ir jādara tā, lai cilvēkiem būtu labi.

Tās ielas jau varēja arī nepieņemt ekspluatācijā.

Kā tad uzbūvētu nepieņems! Atceros, ka uzbūvēju kantora ēkai trešo stāvu, kaut gan bija paredzēti tikai divi, un trīs sekciju ēkai vienu sekciju klāt. Sākās troksnis. Pārkāpts projekts! Par aizgājušajiem sliktu nerunā, tolaik celtniecības ministrs bija Ojārs Kārkliņš, gudrs inženieris, Aizbraucu, ieeju pie Kārkliņa, bija jau sagatavots rājiens un pavēle jaukt nost lieko. Balvu un Stučkas pārvietojamās mehanizētās kolonnas (PMK) nepildīja plānu, vajadzēja skaitīt uz Maskavu atpakaļ neiztērēto naudu, bet es ierodos un prasu naudu. Gribu būvēt. Saku, ka mani var sodīt, bet nevajag jaukt nost uzbūvēto, jo tur cilvēki dzīvos. Duraku tolaik bija tikpat daudz kā šodien. Bet Kārliņš nebija muļķis Viņš saprata.

Kāpēc neievērojāt projektus?

Tāpēc, ka cilvēkiem vajadzēja, kur dzīvot, jomajo.

Vai varat iedomāties tādu anarhiju mūsdienās – atnāk pasūtītājs un skatās, ka mājai uzbūvēts viens stāvs vairāk?! Un kur tam ņemt naudu?

Ir taču ieksējās rezerves, uzcel, un saņemsi naudu, pēc tam ieliksi atpakaļ. Tolaik brauca Maskavas kungi uz Latviju. Kur vest? Pie Teivāna, viņam ir ko rādīt. Atved, sēžam pie galda, vietēji biedri saka: viņš mums tāds nepaklausīgs. Maskavieši teic: atdodiet viņu mums, jo tas cilvēks domā. Vajag domāt! Tagad atkārtojas tā pati muļķība, kas padomju gados. Spēkā ir, piedodiet, lopa psiholoģija. Cilvēki brauc no Latvijas uz turieni, kur treknāka zāle. Pēc kara notika tas pats. Mēs saucam krievus par okupantiem, okupanti bija karavīri, iesūtīti, bet pārēji iebrauca ar lopu domāšanas veidu. Dzīvoju netālu no stacijas, redzēju, kā no Krievijas nāca vilcieni, maišelnieki plūda bariem iekšā. Tas pats notiek tagad, tikai plūst prom. Audzē labāku zāli šeit! Viss.

Kopš kura laika zinājāt, ka būsiet būvinženieris?

Nomērķēju jau vidusskolā. To iesāku Daugavpilī, tad atvēra vidusskolu Vabolē, pārgāju uz turieni. Nemīlēju dzeju, bet man padevās matemātika. Skolā reizes trīs plūcu godalgas matemātikas konkursos, tad viņi vairāk nerīkoja – ko tad vienam uzvarētājam vien rīkos. Man patika arhitektūra, bija doma studēt to, bet nevarēju konkurēt zīmēšanā ar rīdziniekiem. Tagad visi iedomājušies, ka arhitektu var izskolot trīs gados. Tolaik universitātē mediķi un arhitekti mācījās sešus gadus. Būvniecība, ūdenssaimniecība un kanalizācija, arhitektūra – viss bija kopā vienā fakultātē.

Vai studiju laikā iedomājāties, kā būvniecība attīstīsies?

Pirmos trīs gadus arhitekti mācījās arī būvinženieru kursus, savukārt mēs, topošie būvinženieri, mācījāmies arhitektūru līdz trešajam kursam. Tas ir tas, kā šodien pietrūkst. Šodien galvenais, lai būves labi izskatās, dizains stāv pāri visam, bet tā ir komercarhitektūra. Arhitektūru nepārdod, tā ir paliekoša vērtība. Lai man piedod, ko teikšu par Latvijas Nacionālo bibliotēku. Gaume ir subjektīva lieta, tāpēc ne par to, kā tā māja izskatās arhitektoniski, bet par to, ka tā ir izvietota muļķīgi. Visā pasaulē abās pusēs gar galveno upi pilsētās iet maģistrāles. Tās būs, gribi vai ne. Trešā maģistrāle Rīgā – dzelzceļš – bija un būs. Nu, nesēdini tajā stūrī objektu, bet, ja sēdini, attālini. Izbrīvē vietu. Tagad bibliotēkai stikli noput un apkvēp, stāvvietu nav.

Vai Latvijas PSR nopelniem bagātā būvnieka goda nosaukumu saņēmāt par tiem trešajiem stāviem?

Par gudrību. Gudrākie saprata, kā vajadzīgs. Sešdesmito gadu vidū mēs daudzi soļojām pa naža asmeni, visi kolhoza priekšsēdētāji. Valdlaučos bija Bernards Kalvāns, mans novadnieks. Viņš Valdlaučos attīstīja lokopību un ne tikai. Tur, kur tagad ir SEB banka, viņam bija konstruktoru birojs. Šodien nav cilvēkos vēlme riskēt par labu Latvijai. Ķekavas PMK partijas organizācijas vadītājai teicu, ka nekādas partijas sapulces mums nebūs. Jā, es biju partijā, bet teicu, lai viņa mūsu ražošanas apspriedes protokolē tā, it kā būtu notikušas partijas sapulces. Kļuvām par labāko partijas organizācija rajonā. Tā bija maska. Tagad daudzi cepas par čekas maisiem, varbūt arī es esmu tajos iekšā, jo, būdams Siguldas PMK priekšnieks, būvēju gan Līgatnes slepeno bunkuru, gan mazākus Rīgā.Baldones radona krātuves arī ir manis būvētas.

Pēc tā visa jūs laida uz ārzemēm, vai arī čekists brauca līdzi?

Jā, braucu daudz. Reiz jūrā uz kuģa ar vienu ceļabiedru vilkām jau polšus ārā, kad viņš saka, tu varbūt nezini, kas es esmu. Saku, ka zinu gan, tikai nezinu, vai viņš ir pulkvedis vai ģenerālis. Čekisti jau arī bija sistēmā un baidījās savā ziņā. Iepriekš viņš bija strādājis Norvēģijā – oficiāli izvēlējies preces importam, bet visvairāk spiegojis. Satiku viņu arī Latvijas neatkarības laikā. Teica, ka nodarbojoties ar ārējiem sakariem.

Un par ko saņēmāt LPSR nopelniem bagātā izglītības darbinieka goda nosaukumu?

Padomju laikā prasīja, lai mazajiem cilvēciņiem mācītu darba iemaņas, sūtīja uz kolhoziem strādāt. Sāku ņemt būvēs skolēnus, algu nemaksājām, bet paēdinājām. Man bruka virsū, ka būvēs bīstami. Neliku taču bērniem kāpelēt pa stāviem, lai krauj ķieģeļus. Tad nebija paliktņu, izbēra no pašizgāzēja, daļa ķieģeļu saplīsa, kas nesaplīsa, bija jāsakrauj. Esmu uzbūvējis arī septiņas skolas. Protams, neviena skola, tāpat kā mājas, nav uzbūvēta pēc projekta. Arī Titurgā bija paredzēts, ka mājas būs tādas pašas kā tās Brežņeva būdas Purvciemā aiz Minskasveikala. Bet Titurgā visām liku tos slīpos jumtus klāt. Gosstrojapriekšnieks Rubīns kliedza: kas tev ļāva tā darīt? Saku: pagaidi, te cilvēki dzīvos.

Kā zinājāt būvēt, ja ne pēc projekta?

Var taču redzēt, kas ir labi. Kāpēc skolā jāliek saplākšņa durvis? Ieliku ozolkoka durvis.

Kas par to izškērdību maksāja?

Izšķērdība ir tad, ja ieliec sliktas un pēc gada liec jaunas. Tu ietaupi, jo izdari labāk. Svarīga ir attieksme pret to, ko dari.

Bet ja pasūtītājs nav paredzējis ozolkoka durvis?

Biedrs Cintiņ arī reiz teica, ka cilvēkiem nebūs mašīnas, bet es teicu, ka būs.

Mūsdienās jūs vienkārši ieliktu cietumā.

Arī tad gribēja. Tikai tagad zog cilvekam, toreiz paņēma to, kas nomests. Toreiz sākām būvēt māju – ķieģeļi ir, bet pamatu bloku nav. Kur dabūt? Bija jāmeklē un jābalansē. Domā, ka ministrija dāvināja autobusus, ar kuriem vest uz darbu? Nē, aizsūtīju darbiniekus uz Tallinu, lai būvē igauņiem remonta cehu, bet viņi remontēja man norakstītus autobusus.

Vai strādnieki jūs klausīja?

Priekšnieks ir jāklausa. Man bija pārliecība – nepieņēmu darbā, ja kāds atnāca un prasīja, kāda viņam būs alga. Es pats noteicu, cik kurš ir labs. Labajiem maksāju vairāk, lai neaizietu prom. Cik tu man maksāsi? Tā ir tirgotāja loģika. Būvnieks ir mākslinieks, nevis tirgotājs.

Tad strādnieks pie jums pirmo mēnesi nostrādāja un nezināja, cik viņam maksās?

Paga, ar mēnesi bija par maz. Paša strādnieku Ķekavas PMK man bija vairāk nekā septiņi simti, bija piesaistītie: santehniķi, elektriķi, ceļinieki, gāzinieki, kad būvējām tādus lielus objektus kā Rīgas Piena kombināts. Piena kombināta tehniskais projekts bija somu, bet no Somijas bija kādi desmit cilvēki, pārējie mūsējie. Viss gāja labi, tikai mūsējie somiem fenderēja instrumentus.

Ar kuru no savām būvēm visvairāk lepojaties?

Ar mūža darbu. Te foto esmu ar lielo komunistu Jāni Kalnbērziņu. Griežam lenti, kad Ķekavā nodevām skolu. Toreiz korķējām vaļā šampanieti, un korķis trāpīja tieši Kalnbērziņa glāzē. Visiem stīvi kauli, ka tik nepadomā, ka atentāts.

Vai stress būvniecībā ir neizbēgams?

Šodien inženieris ir kā muša zirnekļa tīklā. Ir tik daudz normatīvu, ka mūc no viena un ieskrien citā. Ir jādomā, nevis jāskatās, kā izbēgt no pinekļiem. No manas mājas līdz Valdlauču viņam galam ir 43 ceļa zīmes. Jāļauj cilvēkam braukt ar galvu, nevis jāliek skatīties ceļa zīmēs. Lai cilvēks dabū pa galvu un sāk domāt. Tad viņš mācās. Nekas būvniecību nesacūko tā kā iepirkuma konkursi un to pārsūdzēšana. Tie nenovērš, bet tieši veicina korupciju. Būvniecība nav tirgus, tu kartupeli vari pārdot izsolē. Būvniecība ir māksla. Konkurence jārada nevis ar iepirkumiem, bet ar būvnieka godu, ka tevi visi pazīst.

Kā zinās, kam uzticēt, cik maksāt, ja nebūs konkursu?

Tam, kas gribēs celt ātrāk un labāk, atradīsies nauda. Par labu būvnieku ir jācīnās. Izstāstīšu piemēru. Kad pēc neatkarības iegūšanas Latvijā padomju sistēma juka un bruka, ASV taisīja pirmo vēstniecību Rīgas centrā, un viņi izvēlējās Ķekavas PMK, tolaik jau būvuzņēmumu Ķekava. Kāds konkurss! Viņi atrada vajadzīgo.

Kā iesakāt atgūt spēkus?

Padarītajā darbā, tas motivē. Vari pirkt uztura bagādinātājus, cik gribi. Nelīdz. Pats 12 gadu nodejoju Dancī. Pie Medņa dziedāju vīru korī. Velns viņu zina, kur laiks atradās. Trīs reizes ar darbiniekiem esmu braucis uz Elbrusu, ap Baikāla ezeru esmu izceļojies, Sajānos bijis. Ar darbiniekiem braucām ar laivām, ar smago automašīnu uz Kaukāzu. Bija brezents, ko pārklāt, satināmies.

Kas tā tāda – Teivāna skola?

Tie ir vīri, ar kuriem būvējām Rīgas Piena kombinātu, tolaik jauni puiši. Tagad daudzi jau zem zemes.

Nodzināt?

Nē, nē, cits aizgāja ar sirdi, cits ar citām vainām. Pēc neatkarības atjaunošanas viņi sāka veidot savas firmas.

Vairāk nekā sešdesmit gadu bijāt būvniecībā. Kurš brīdis ir palicis atmiņā?

Jāskata kopumā, bet ir brīži, kas ienesti no malas. Pirmais – kad būvēju Daugavassporta namu, mani aicināja par jaunās Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas tehnisko vadītāju. Gandrīz būtu aizgājis, bet dzelzceļniekiem bija kā armijā jāstrādā 25 gadus. Nobijos un atteicos. Nezinu, kas būtu tagad, ja būtu piekritis. Otrā reize – kad 1964. gadā Ķekavā biju nostrādājis divus gadus, mani izsauca uz Celtniecības ministriju un pārcēla uz Siguldu. Neviens daudz neprasīja, atsūtīja volgu un prom. Sakodu zobus, savācu jaunus cilvēkus, tur pie varas bija salīduši vecie streļķi, un divu gadu laikā panācu, ka Siguldas PMK kļuva par pirmrindnieku. Atsūta atkal volgu un pārceļ uz Jelgavu par tresta pārvaldnieku vadīt vairākus PMK, tostarp Ķekavas. Kamēr manis nav, Ķekavā iet šļur ļur. Kārkliņš izsauc mani un saka, ka redzot – man amata augstums nav svarīgs. Jāejot uz Ķekavu par priekšnieku. Saku, ka man ir dzelzs roka, vecie kolēģi mani nesapratīs. Nekas, viņš saka. Kad sāku, Ķekavas PMK bija 2,7 miljni rubļu apgrozījums, pusotra gada laikā trīskāršojām darba apjomu, cilvēki sāka ieplūst. Trešā reize – mani gribēja sūtīt būvēt Baikāla–Amūras maģistrāli. Saformēja lielu celtnieku grupu, nosauca par mostapojezd, ielika mani par priekšnieku un izsniedza pontonu, ar kuru pa upi peldēt, ādas zābakus un cimdus līdz elkonim ar vilnu iekšā, raķešu pistoli. Neviens negribēja braukt, arī es ne. Man jau bija trīs bērni.

Bērniem arī kažociņus iedeva?

Par bērniem neviens nelikās zinis. Bet Maskavā sāka domāt, ka tik lielu nacionālu grupu nevar sūtīt. Sadalīšot mazākās brigādēs, bet LPSR vadība iebilda, ka tad vispār nesūtīs. Velns zina, kur būtu nonācis.

Kāpēc jūs esat nedaudz rupjš?

Kas tas par būvnieku bez stiprāka vārda!

Labāk izstāstiet vienu piemēru par savu stingro roku!

Darbinieks taisnojās, ka nav kaut ko izdarījis. Saku: kāpēc man stāsti, ka neizdarīji. Izdari un nekavē laiku. Mani neinteresē, cik ilgi tu strādā, tikai izdari. Bet vispirms domā! Maximatraģēdija notika nedomāšanas dēļ. Te būtu jāuzkar pie kauna staba divi. Pirmais tas, kuram ienāca prātā Latvijā, kur sniegs te ir, te nav, kur vienmēr atkusnis, uz jumta būvēt bērnu laukumu. Otrais tas, kurš atļāvās tādu projektēt. Tas, ka skrūves par tievu vai kas tur, ir izrietošais faktors. Ne papīrs, ne paraksts nenodrošina pret nelaimi, tikai prāts. Diemžēl tagad būvniekus nevada galva, bet kabata.

Vai tad būvnieks var tikai būvēt un priecāties, un nemaz neskaitīt naudu?

Būvnieks nedrīkst pakļauties un pārvērsties par tirgus bābu.

Jūsu septiņdesmito gadu vidū būvētās skolas arī nav diez ko dizainīgas.

Biju ieslēgts normatīvos. Tomēr centos būvēt, lai būtu i to, i drugoje – gan normatīvs ievērots, gan cilvēkiem ērti. Ķekavas skolu gribēja būvēt 600 skolēniem. Kategoriski pateicu, ka tik mazu nebūvēšu. Putnu fabrika deva naudu. Būvējām 1200 bērniem. Ielikām pamatakmeni. Priecājās visi, bet sporta skolotājs saka, ka sporta zāle esot par mazu. Pa jokam atbildēju, lai liek galdā kasti šampanieša, uzbūvēsim lielāku. Sākām protokolēt, kolhoza priekšsēdētājs solīja 100 pudeles, lai būvējam lielāku. Bet nebija tik garu betona konstrukciju griestiem. Tolaik daudzās vietās pasaulē izmantoja līmētās konstrukcijas. Kārkliņš saka, ka zāles griesti jābalsta uz tām. Teicu, ka nav atbilstošu līmju un tehnoloģiju, tāpēc konstrukcijas neturēs. Tomēr mani pierunāja līmēto konstrukciju cehu izvietot tieši Ķekavā. Par to dabūju naudu jaunu garāžu būvniecībai. Tā arī uzlikām sporta zāles jumtā tās līmētās koka konstrukcijas. Pagāja laiks, un reiz, kad bija sniega kārta virsū – labi, ka naktī –, tas jumts iebruka. Neviens necieta. Konstrukcijas ātri nomainījām pret metāla. Pēc tam visas Iecavas putnu fabrikas kūtis, kur tās līmētās konstrukcijas bija izmantotas, sāka brukt. Jautāju priekšniekiem, vai man nebija taisnība?

Kāpēc tad likāt tās konstrukcijas?

Ja tādas ražo, es uzticos. Latvijas bagātība ir koks. Tad nevajag vilkt te iekšā ķīmiju, plastmasu, ir jāizmanto koks. Dēls nolīga celtniekus taisīt saimniecības ēku. Kas tie par celtniekiem, kuri neprot strādāt ar koku, neprot zāģēt, modulēt ar savu prātu un roku. Tad tu neesi būvnieks, tu esi automāts. Tu deri kārbiņu vai biskvītu ražošanā. Tikko mums pagastā uzbūvēja sākumskolu. Būvniekam vajadzētu būt izpratnei, ka jābūt līdzsvaram starp mācību funkcionālajām un rekreācijas telpām, bet, nē, rekreācijas telpas ir reizes divas plašākas. Ir desmit metru platas kāpnes, milzīgi koridori, bet zāle jaunajā skolā, kur salasās skolēni un viņu vecāki, ir maziņa. Taču nevar vainot tikai būvnieku, tā ir viena kodla: arhitekts, projektētājs, būvnieks. Visiem jābūt kopā kā dūrei, ar vienotu izpratni.

Ko attīstījāt, kad bijāt Ķekavas pagasta Attīstības padomes priekšsēdētājs?

Vienbrīd arī pagasta vadītājs. Tur mani ievilka sociāldemokrāti, ar varu. Asfaltējām nomales ielas. Vajag parūpēties, lai cilvēki arī nomalē varētu iet pa apgaismotiem celiņiem. Nu, nepērc centram novērošanas kameras, bet nober ar granti celiņu tantei.

Kādas bija sajūtas, saņemot Būvindustrijas lielo balvu par mūža ieguldījumu?

Prieks par balvu un par to, ka 80 procentu no mana veikuma ir saglabājušies un tiek izmantoti. Tā ir lielākā dāvana man. Esmu laimīgs satikties ar bijušajiem strādniekiem. Tie ir cilvēki, kuriem bija pietiekami daudz gudrības, ka viņi nāca pie manis strādāt, nevis prasīja: cik nopelnīšu?

Andris Pētersons