ARMANDS ĀBELE

Vairāk nekā 500 dažāda lieluma un sarežģītības projektu, piemēram, starptautiskajā lidostā Rīga  infrastruktūra, CAT II uguņu sistēma, 1. perona rekonstrukcija; paceļamā autotransporta tilta pāri Ventas upei Ventspilī rekonstrukcija; Latvijas Bankas ēkas rekonstrukcija un restaurācija; Hew Hanza City teritorijas attīstība. Tā ir sīka daļa no SIA A. Ābeles projektēšanas birojs vadošā partnera Armanda Ābeles veikuma.

Patlaban birojs Armanda Ābeles vadībā strādā pie vairāk nekā 30 objektiem, tostarp Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas, RIMI loģistikas centra pārbūves, medicīnas sabiedrības ARS slimnīcas ēku kompleksa un citiem.

2015. gadā Armands Ābele ieguva būvindustrijā augstāko novērtējumu un saņēma Būvindustrijas lielo balvu kategorijā Gada inženieris. Kolēģi, piesakot Armandu šim apbalvojumam, viņu raksturoja kā neatlaidīgu inženieri ar teicamu inženierzinātņu un procesu izpratni. Armands piedāvā inženiertehniski interesantas un inovatīvas lietas, lai katru objektu padarītu energoefektīvu, skaistu un īpašu, uzsvaru liekot uz lietošanas ērtumu un ekspluatācijas izmaksām.

Vai jūsu specializācija radusies mērķtiecīgi vai nejaušu sakritību dēļ?

Laikam jau vairāk tā bija jaunības spītība un pilnīga nejaušība. Kad bija jādomā, kādā augstskolā iestāties, RTU bija izveidota jauna programma Vadības sistēmas un automātika. Kamēr par to domāju, tēvs teica: nav perspektīvas, kāpsi stabos, padomā par ekonomistiem vai ko tamlīdzīgu. Dokumentus iesniedzu gan ekonomistos, gan RTU. Ekonomistos bija ārkārtīgi liels konkurss. Netiku.

Vai esam ieguvuši labu projektētāju vai palaiduši garām vērtīgu ekonomistu?

Nē, nē. Šis ceļš bija ļoti pareizs. Tas, ko mācīja RTU, man ļoti patika. Pēc otrā kursa sapratu, ka jāsāk meklēt darbs, jāsāk praktizēties.

Vai sajuti, ka mācoties un strādājot zināšanas var apgūt labāk un ātrāk?

Jā! Un vēl kas būtiski – darbs dzen mācīties, jo gribas maksimālo laiku veltīt darbam, bet jātiek galā ar mācībām. Protams jāaizmirst vakari ar draugiem un viss, kas jauniešiem pierasts ikdienā. No 30 cilvēku grupas universitāti pabeidzām tikai divi.

Ko ieteiktu jauniešiem – strādāt un mācīties vienlaikus?

Jā, pilnīgi noteikti. Ļoti atbalstu. Un arī tiem jauniešiem, kas pie manis tagad nāk, ir nosacījums: viņiem ir jāmācās un tad ir jāstrādā, nevis otrādi. Ja viņš pamet mācības, pie mums nebūs arī darbavietas. Lai viņam ir tā apziņa, ka jādara abas lietas.

Vai var salīdzināt pašaudzinātos un tos, kuri atnāk no skolas?

Ar tiem, kuri vispirms pabeidz skolu un tikai tad sāk strādāt, ir grūti. Viņiem ir ļoti augstas prasības un ļoti maza atdeve. Tie, kuri sāk strādāt pēc otrā vai trešā kursa vai pabeidz bakalaurus un, sākot studēt maģistrantūrā, sāk strādāt, ir ļoti vērtīgi. Viņiem viegli var iemācīt to darba stilu, kā strādā birojā. No viņiem arī kaut kas sanāk.

Kas bijis izaicinājums?

Tādu bijis daudz. 2005. gadā, kad nodibinājām savu uzņēmumu, svarīgi bija tikt pie klienta Sadales tīkls un nopelnīt viņu uzticību. Sākām ar maziem projektiem, bet tagad strādājam ar lielākajiem Sadales tīkla investīciju objektiem. Izaicinājums bija Ventspils tilts – tehniski ļoti sarežģīts. Toreiz nesapratām, no kura gala ķerties klāt. Bija vēlme projektu adaptēt šeit Latvijā, bet veids, kā to zīmēja Nīderlandes projektētāji, mums bija principā nesaprotams, jo vēl nepazinām Eiropas noformējumu. Mācījāmies, daudz prasījām arī Nīderlandes kolēģiem. Tas paņēma daudz laika. Rezultāts – no būvnieka nebija nekādas piezīmes. Viss tika uzbūvēts labi.

Jūs bijāt pirmie Latvijā, kas mācījāties Itālijā, lai iegūtu jaunas prasmes DALI sistēmu projektēšanā. Ko nozīmē ēku apgaismojuma vadības sistēmas (DALI protokols) projektēšana?

Tas kļūst arvien populārāk. Tagad jau arī citi kolēģi šo sistēmu ir iemācījušies izmantot projektēšanā. Tā ir programmējama apgaismojuma vadības sistēma, kas principā nepakļaujas mums ierastajai klasiskajai slēdžu un gaismekļu sistēmai, bet pakļaujas tam, kā mēs šo slēdzi vai gaismekli ieprogrammējam. Piemēram, no šīs istabas ieprogrammējam, ka varam regulēt apgaismojumu jūsu vadītāja kabinetā. Galvenās šīs sistēmas priekšrocības ir augstā energoefektivitāte, ko spējam iegūt. Varam inteliģenti izmantot dienasgaismu, darbinieka klātbūtni darbavietā, apgaismojumu pielāgojam darbinieku vai transporta plūsmai telpā vai teritorijā. Visos jaunajos objektos šī DALI sistēma tiek izmantota, un cenšamies klientu pārliecināt par tās pozitīvajām īpašībām. Uzskatu, ka šai sistēmai ir ļoti liela nākotne, it sevišķi laikmetā, kurā tik ļoti cenšamies kļūt energoefektīvi.

Jūsu izprojektēto un ieviesto CAT II uguņu sistēmu testē viena no lielākajām Eiropas lidostām – Šarla de Golla lidosta Parīzē.

Tas mums bija ļoti liels pārsteigums. CAT II uguņu vadības sistēmu, ko mēs aprobējām lidostā Rīga, tagad testē Šarla de Golla lidosta. Viņi savā lidlaukā šādus testus nevar veikt ievērojamās noslodzes dēļ. Galvenā prioritāte ir Follow the Green funkcija un pareizs uguņu segmentu sadalījums lidlaukā. Tas nozīmē, ka uguņu virkne parāda, kur pilotam jādodas pēc gaisa kuģa nosēšanās. Turklāt pirms tam lidlauka radari fiksē arī gaisa kuģa modeli. Īpaši aktuāli tas ir, ja lidojumu intensitāte ir ļoti liela, ja ir vairāki skrejceļi un peroni izkaisīti. Šie uguņi ir ļoti svarīgi no satiksmes vadības viedokļa, tie principā izslēdz jebkādu satiksmes haosu lidlaukā. Tad ir iespējams lidojumu grafikus salikt ļoti precīzi un kāpināt lidostas tempu.

No kurienes drosme un uzņēmība izveidot un vadīt savu uzņēmumu?

Par to nedomā. Tas rodas līdz ar sajūtām. Iepriekš strādāju uzņēmumā un jutu, ka tā vadība ir nedaudz nepareiza gan no uzbūves viedokļa, gan no finanšu plūsmas viedokļa. Biju projektu vadītājs un jutu, ka mana projektu vadība nedod uzņēmumam pietiekamu labumu. Sapratu, ka nav jēgas mocīties. Aizgāju. 2005. gadā trijatā nodibinājām savu uzņēmumu. Trāpījām pirmskrīzes periodā, tāpēc darbs bija. Pēc krīzes izveidoju uzņēmumu, kurā esmu vienīgais īpašnieks. Rezultāts ir ļoti interesants. Tā uzņēmuma vadītājs, no kura aizgāju 2005. gadā, tagad ir mans kolēģis un galvenais virzītājspēks uz panākumiem.

Tas, ko darāt, vairāk ir prāta vai arī sirds darbs?

Noteikti sirds darbs. Ja tas nav sirds darbs, ir grūti. Nekad neskatos pulkstenī, kad sāku un kad beidzu. Varu teikt, ka man ir divas maiņas, arī darbiniekiem tā saku.

Vai otrā maiņa ir trīs bērni un vēl viesģimenes statuss?

Pārrodoties mājās, mani sagaida trīs bērnu smaidi – meita Lorena un dēli Anrī un Elviss. Otrā maiņa sākas brīdī, kad bērni nolikti gulēt, tad es gatavojos nākamajai dienai. Par viesģimeni runājot… Sagadījās, ka mums zināmas ģimenes bērniņi nokļuva bērnunamā. Abi ar sievu pieņēmām lēmumu, ka mums ir jāiegūst viesģimenes statuss, lai varētu viņiem kaut kādā mērā palīdzēt, lai bērniem nav jāatrodas bērnunamā, lai viņi var pie mums dzīvot, līdz ģimene noregulē savas attiecības. To mēs arī izdarījām. Process ilga aptuveni gadu, kamēr sakārtojām visus dokumentus. Tas bija ļoti sarežģīti. Tas nav tā – es gribu, un man atļauj. Mēs pieskatām dažas ģimenes un pašreiz prātojam, ka varētu vairāk apmeklēt bērnunamus. Tas nav tik vienkārši izlemjams. Jārēķinās, ka katram tur ir savas problēmiņas.

Mēs esam šīs misijas sākumposmā, jo mūsu bērniem ir divi, četri un vienpadsmit gadi. Viņi arī prasa uzmanību. Kad jaunākais paaugsies, kļūsim aktīvāki arī kā viesģimene. To jau sirds pasaka. Tā jūt, ka tas ir jādara. Kad man citi prasa, kāpēc to daru, atbildu: kāpēc lai nedarītu; ja varu atļauties, tad tas ir jādara. Cilvēkam savā dzīvē ir jāmāk palīdzēt arī līdzcilvēkiem.

Būvniecību dēvē par īpaši stresa pilnu. Jūs visi redz mierīgu. Vai nekad nav gribējies kādu iekaustīt, palamāties?

Pēc dabas esmu mierīgs. Vienmēr ļoti pārdzīvoju, ja kaut kādu iemeslu dēļ nevaram ievērot nosacījumus vai termiņus. Taču tam visam apakšā ir kaut kāds pamats. Parasti mūsu vainas dēļ tādas lietas nenotiek. Bet tā, ka esmu bļāvis… nē, nē. Kaušanās? Nekad mūžā! Bet stress mums ir, jā. Kad aizbrauc mājās un paskaties, kā trīs bērneļi skrien pretī pie durvīm, tad viss stress ir prom.

Tātad darbu ņemat uz mājām?

Atzīšos – jā. Kad piedzima otrais bērns Anrī, neredzēju, kā puika uzauga. Pusotru gadu viņu gandrīz neredzēju. Kad piedzima trešais bērns Elviss, sapratu, ka tā negribu, un darbu vairs neņēmu uz mājām. Tagad redzu, ka uzņēmumam ir nepieciešams uzrāviens. Visu nevar izdarīt astoņās stundās, un tad darbiņš jāņem mājās. Sieva Jeļena ir ļoti saprotoša. Viņa ir tas dzinējspēks, kas 2011. gadā, kad bija jāizlemj, ko darīt tālāk, teica: ej uz priekšu, taisi uzņēmumu un strādā. Stagnēt nevajag, jo tad stagnēsim visa ģimene.

Vai ir kāda recepte projektēšanai? Kādi principi, kas obligāti jāievēro?

Ja ir problēma, tā jāatrisina, pati neatrisināsies. Tad darām visu. Un nekad nedrīkst projektu nodot nodošanas pēc. Tā radies termins «nogrūst». To nedrīkst pieļaut. Labāk atzīstamies un pasakām, ka nedēļu vēl pastrādāsim, bet nodosim, kā vajag.

Ja latiņa augsta – pienākums pret termiņiem, kvalitāti –, vai darbiniekus kontrolējat vai uzticaties?

Esam vienpadsmit un ar līdzīgu domāšanas veidu. Uzskatu, ka man ir paveicies, visi darbinieki ir ļoti apzinīgi, saprot – ja jāizdara, tad darām. Arī pulkstenī neskatāmies, izdarām darbu, no tā atkarīgs uzņēmums, atkarīgs, kādi mums būs nākamie objekti, atkarīgs mūsu finansējums, līdz ar to ģimenes labklājība. Viss ir pakārtoti. Ļoti uzmanīgi skatāmies, kas ienāk mūsu komandā, kuru katru darbinieku savā vidē nepieņemam.

Gribu būt godīgs pret darbiniekiem. Gribu saņemt godīgu attieksmi no viņiem. Varu pateikt: te ir objekts, jāpabeidz janvārī, un zinu, ka janvārī viņi pabeigs. Mans princips: esi godīgs un strādā stabili ilgtermiņā.

Kā noskaņojaties pirms jauna projekta?

Šad tad visi projektētāji sanākam kopā, parunājamies, kā mums iet, kas ir steidzīgāki objekti. Ir arī tādi, kur cits citam dodamies palīgā sagatavot objektu nodošanai. Tas parasti notiek lielajos objektos. Cenšos atrast brīdi ar katru arī individuāli parunāt. Reizi dienā pienākt klāt, uzprasīt, kā klājas, vai ir kādas problēmas, ko darīsi rītdien, ko nākamajā sapulcē rādām. Lai es zinu, kā tālāk plānot nedēļu, divas nedēļas, lai es redzu, ka tas projekts virzās attiecībā pret noteikto termiņu.

Vai vadītājam jāzina, kā kuram privātajā dzīvē klājas?

Varbūt tas nav pareizi, bet jāzina, jo no tā atkarīga darba kvalitāte. Ja ir problēmas ārpus darba, ir kļūdas projektā. Jo lielākas problēmas ārpusē, jo lielākas kļūdas darbā. Cilvēks nespēj pārslēgties.

Un tad jāpalīdz atrisināt viņa problēmas?

Nē, bet var palīdzēt ar padomu, ar uzmundrinājumu.

Vai jūsu uzņēmums augs?

Uzskatu, ka esam maksimums. Ja vairāk, tas jau ir par daudz. Pirms vairāk nekā gada nopirkām biroja māju Kalnciema ielā. Tur ir vieta 12 cilvēkiem. Tas ieliek rāmī. Tas ir apjoms, ar ko jāstrādā. Pietiek.

Kur ambīcijas par lielāku un daudzskaitlīgāku biroju?

Tas neko nedod. Ar vienpadsmit cilvēkiem var strādāt tikpat labi kā ar 20 vai 25. Viss ir darba organizācijā un labos darbiniekos. Tie, kas ir atnākuši, ir ļoti forši cilvēki.

Vai «treknie» gadi un pēc tam kritiens lejup nāca par labu vai tomēr ne?

Iepriekšējais uzņēmums sadalījās. Man personīgi tas nāca par labu, jo spēju attīstīt tās nišas, ko gribu, un man vairs nav jāsaskaņo ar pārējiem īpašniekiem. Rutīnu apēd jaunie un rekonstruējamie objekti.

Vai vakarā pārdomājat dienas plānus un ieskicējat nākamo dienu?

Man lielākā daļa dienas paiet, domājot tikai par darbu. Ģimenes lietas ir sievas Jeļenas pārziņā. Viņa visu ļoti labi organizē un perfekti izprot manu darba režīmu. Par darbu domāju pat neapzināti. Arī tad, ja atrodu kādu brīdi filmai kopā ar ģimeni, galva ir darbā.

Bet smadzenes kaut kad ir jāatslēdz!

Man patīk ar mocīti pabraukt. Tā to kompensēju. Patīk arī vecie motocikli, cenšos nodarboties ar to restaurāciju. Ziemā atslēgties var, tīrot sniegu pagalmā. Piektdienu vakaros obligāti ejam pirtī. Atbraucu mājās, sieva jau ir iekurinājusi pirti. Ieej pirtī, un «sapampusī» galva izvēdinās.

Kam jābūt, lai inženieris justos novērtēts?

Ilgu laiku par to nedomāju, vienkārši strādāju. Kļuvām par LEEA juridiskajiem biedriem. Sekoja konkursi par labākiem darbiem. Startējām ar lidostas objektu un ieguvām pirmo vietu (būvprojekts Lidostas «Rīga» aprīkošana ar precīzas nolaišanās uguņu sistēmu nepietiekamas redzamības apstākļos (CAT II sistēma), – aut. piez.). Tas dod gandarījumu un padarītā darba sajūtu. Pēdējos gados mums birojā vairs nav mazu objektu – nav nevienas standarta privātmājas, nav nevienas mazas kabeļtrasītes. Ir nozīmīgi objekti. Par to esam ļoti gandarīti, un tas ir galvenais novērtējums neatlaidīgam darbam.

Ko darāt, lai kliedētu šaubas par to, vai nākamo lielo varēs pacelt?

Vispirms jāuzticas pašam sev. Jāsaprot, ka esi inteliģents, esi mācījies un vari. Jebkurā versijā vispirms jāmācās. Visu laiku. Ja tu spēj sev to iestāstīt, tad neviens objekts nav tāds, ko nevari izpildīt.

Bija Ventspils tilts, Latvijas Banka ar visām bankas specifiskajām prasībām. Man kā inženierim bija sevi jāpierāda, lai notic. Tas objekts ir «izlauzts», uzbūvēts, skaists un strādā. Kad piedāvāja strādāt ar lidostu, kādu mēnesi domāju, vai vispār startēt konkursā, jo piedāvāja ne tikai elektrotehnisko daļu, bet uzraudzīt visas inženiersadaļas. Kolēģi pierunāja. Gāja kā pa viļņiem. No sākuma bija ļoti grūti. Braucām arī uz Vāciju mācīties, jo Latvijā neviens neko tādu nebija darījis. Galvenais ir ticēt sev, ka ar to bagāžu, ko esi iemācījies, spēj uzņemt jaunas lietas.

Kādi plāni šim gadam?

Šis gads mums ir aizņemts par 100%. Gada grafiks pilns, bet, zinot, kā notiek projektēšana, kā notiek saskaņošanas procedūras būvvaldē, visticamāk, kādi logi parādīsies.

Ja pašam sevi būtu jāintervē, kas būtu pirmais jautājums, ko sev uzdotu?

Kāpēc esmu izvēlējies tik sarežģītu profesiju?

Un atbilde?

Var jau būt, ka vienkāršāk atrast darbu kādā pašvaldības iestādē, strādāt no pulksten 8 līdz 17, iet mājās un pēc tam ne par ko nedomāt. Nespēju nosēdēt mierā. Visu laiku kaut kas jādara, šī inženiertehniskā zinātne attīstās nepārtraukti, un man ir jādara tieši tas pats – jāattīstās. Mana galva visu laiku domā, kā iet uz priekšu, kā attīstīties, kā kādas jaunas lietas darīt. Nevarētu darīt ierēdņa darbu. Tāpēc esmu tur, kur esmu. Gribas, lai visu laiku ir kustība.

Katrā latvietī sēž zemnieka gēns. Vai jūsos tāds ir?

Man ir hektārs zemes, uz kura ir mana māja. Mums ir mazdārziņš, augļu koki, divi dīķi, zivtiņas audzējam. Vasarā sestdienas paiet, pļaujot zālīti. Ir divi suņi, trīs kaķi. Vistas ir. Tas gēns ir izlīdis ārā. Un tas arī aiznes to stresu prom. Vasarās to sevišķi jūt. Izskrienies pa putekļaino Rīgu, atbrauc mājās, tur ir svaigi pļauta zāle, dīķis, aizej kopā ar bērniem nopeldies. Fantastiski. Tas noņem to visu, kas te Rīgā notiek.

Kas jums dzīvē patlaban ir vissvarīgākais?

Stabilitāte. Profesionālajā jomā uzņēmuma stabilitāte, kvalitātes audzēšana. Galvenais – neturēt to vienā līmenī. Privātajā… protams, ģimene – uzaudzināt meitu, dēlus, lai ar viņiem var lepoties.

Mārīte Šperberga, Jānis Prauliņš

Intervija lasāma žurnāla “Būvinženieris” 2016.gada februāra numurā (Nr.48)!